Lai kā arī autoražotāji allaž centušies savus spēkratus radīt pilnīgus, arvien atrodas ļaudis, kuriem masu produkcija, neatkarīgi ne no zīmola prestiža un reizumis pat ne no modeļa retuma, nešķiet gana pievilcīga. Turklāt arvien nospiedošāku iespaidu atstājošā autoindustrijas globalizācija šo procesu tikai veicina. Arī Latvijā arvien vairāk cilvēku pievēršas auto modificēšanai jeb tā sauktajam tūningam.
Zināms, ka tūnings mēdz būt gan labs, gan… teiksim – prasts. Pēdējam pat ir radies arī latviešu valodā iederīgs apzīmējums – lauku tūnings. „AutoMedia.lv” piedāvā aplūkot vienu tūninga projektu, ko no savas puses pieskaitīsim pirmajiem – tātad laba tūninga piemēriem, neskatoties uz to, ka konkrētajam automobilim tūnings vairāk koncentrēts nevis auto tehniskajā daļā, bet vizuālajā noformējumā. Kāpēc mums – „AutoMedia.lv” – šķiet, ka Kaspara E36 ir laba tūninga piemērs?
Tas izaicinoši atšķiras no citiem līdziniekiem un nav kļuvis par karikatūru, ko nereti gadās novērot, apskatot īpašnieku jaunrades centienus.
Uzziņai: „BMW 3 Series” trešās paaudzes modeļa jeb E36 izstrādi uzsāka jau 1983.gadā, tikai gadu pēc tam, kad ražošanā nonāca priekšgājējs E30. E36 dizains tomēr galīgi tika apstiprināts pēc krietna laika – 1988.gadā, bet ražošana uzsākta vēl pēc diviem gadiem. Četrus gadus vēlāk šis modelis automobiļu tirgū jau bija plaši pazīstams, kā arī guva labus panākumus pārdošanas apjoma ziņā. Zem E36 zīmes tika ražoti gan saloon tipa automobiļi – četrdurvju sedans un universāls Touring, gan arī kupeja un kabriolets. Uz konveijera E36 atradās no 1990. līdz 1999.gadam. Ietekmīgais amerikāņu autožurnāls „Car and Drivers” savos ikgadējos reitingos E36 bieži ierindoja starp sava laika 10 labākajiem automobiļiem.
E36 tautā tika iesaukts par dolphin shape, kas tulkojumā nozīmē „delfīna formas”. Zināms, ka arī citiem „BMW” modeļiem ir dotas iesaukas, kas bavāriešu spēkratus pielīdzina dzīvnieku pasaules plēsīgām un (vai) žiglām radībām. Tā, piemēram, par žurku (rat) dēvētie „BMW” trešās sērijas modeļi, kas ražoti XX gadsimta deviņdesmitajos gados, bet par haizivi (shark) iesaukts E21 jeb pirmās paaudzes „3 Series”.
„BMW 318” divdurvju kupeju Kaspars iegādājās jau pirms krietna laika, bet tā vietā, lai vēlāk nomainītu veco spēkratu pret jaunāku modeli, viņš savu 1994.gada E36 sāka pārveidot un uzlabot.
Sākotnēji Kaspars bijis viens no tiem braucējiem, kas arī uzskatījis, ka „BMW – tā ir diagnoze”
(līdzīgi taču domā vairums ar citiem spēkratiem braucošie), bet pavisam neilgi pēc iegādes viņš šajā automobilī burtiski iemīlējās. Tā kā Kaspara mīļākā krāsa ir dzeltena, viņš to pielietojis arī auto dizaina pārveidošanā. Sākotnēji mašīnai tika nomainīti tikai riteņu diski, lai tie uz tumšās virsbūves fona būtu izlecoši dzelteni, bet vēlāk saules krāsā tika pārkrāsotas arī platās durvis. Reizumis aizmugurē tiek uzstādīts arī plēsīga paskata antispārns. Protams, bez pārmaiņām nav iztikusi optika. Šī E36 „acis” met neonzilus zibšņus, kas arī izskaidro “Zilacītes” vārdu. Bet iesauka “HAPO” radusies no paša īpašnieka Kaspara iesaukas.
Sākumā Kaspara „BMW 318ti” uz priekšu dzina 138 Zs (175 Nm/4500 apgr./min) 1,8 litru benzīna dzinējs ar rūpnīcas kodu M42B18. Tagad zem motora pārsega vietu radis 2,5 litru agregāts M50B25 ar 192 Zs jaudu. Auto priekšdaļa gan ir kļuvusi smagāka, taču iegūts lielāks 245 Nm vērts griezes moments jau no zemākiem 3950 apgriezieniem un attiecīgi auto kļuvis jūtami dimamiskāks. Tehniskajā daļā pa lielam tas arī viss, ja neskaita, ka standarta amortizatori nomainīti pret citiem, ar īsāku gājienu un attiecīgi tie automobili padara krietni pieplakušāku ceļa virsmai.
„Amortizatoru maiņa lielākā vairuma cilvēku skatījumā ir pārdrošs solis visiem saprotamu iemeslu dēļ, kas saucas Latvijas ceļi. Taču man patīk gan ‘sēdināta’ auto izskats, gan arī braukšana ar to,” atzīst Kaspars. Taču redzams, ka zemu nolaistais priekšējais bampers ikdienā dabū krietni ciest jau pieminētā ceļu stāvokļa dēļ. Šobrīd to rotā daudzas baltas švīkas un plastmasas savilcēji. „Kas gan ir īsts „BMW” bez bampera savilcējiem!” smejas mašīnas saimnieks.
Pēc ‘papīriem’ 2,5 litru M50B25 maksimālajam ātrumam jābūt ap 230 km/h. Motors laika gaitā esot gan uzlabots, gan arī nereti ‘spīdzināts’, tādēļ tā patieso jaudu šobrīd pateikt grūti. Kaspars smejoties saka, ka „viens otrs zirgs noteikti jau ir beigts”, taču klasiskās aizmugures piedziņas viegli nodrošināto degušas gumijas smaržu tas baudīt vēl netraucējot.
Kaspars sakās neesot ekstrēmists, bet 180 km/h ar modificēto E36 esot ‘vilcis’. Bez tam, šis rekords ir uzstādīts, braucot pār vienu no Rīgas tiltiem, kam droši vien vajadzētu palikt noslēpumā, ņemot vērā, ka Kasparu un viņa „Zilacīti” jau tā esot ļoti „iemīļojuši” ceļu policisti.
Kad Kasparam uzdod jautājumu, par cik viņš gatavs auto pārdot, allaž skan tikai viena atbilde: „Auto nepārdodas!” Un vai tad nu viņu var vainot par šādu atbildi, ja autiņu labojot aizvadītas daudzas negulētas naktis un uzlabošanā iegudīti prāvi līdzekļi. Lai arī šad tad „HAPO” mazulītei gadoties tehniskas problēmas, Kaspars neatmet ar roku un ir gatavs cīnīties ar katru no tām, lai tikai varētu ikdienā atrasties uz ceļa un vērot cilvēku reakciju, ieragot sava uzlabotā auto ārieni.
Loading ...
