Marta pirmajā pusē, izmēģinot „Toyota Auris 2.0 D-4D” automašīnu „AutoMedia.lv” devās izbraucienā uz Igaunijas pilsētiņu Otepi, lai pie reizes mazliet iepazītu šo visā Baltijā attīstītāko slēpošanas centru. Vienlaikus, protams, lūkojām, kādi, salīdzinājumā ar Latviju, ir Dienvidigaunijas ceļi.
Pavisam nesen Pasaules ekonomikas foruma (PEF) speciālisti Latvijas autoceļu kvalitāti bija novērtējuši, kā pielīdzināmu virknei eksotiskām Āfrikas valstīm – Zambijai, Tanzānijai, Zimbabvei un Senegālai – 144 valstu starpā atvēlot Latvijai vietu pirmā simtnieka beigās. Mūsu Satiksmes ministrijas ierēdnīši un ceļu pārvaldnieka VAS „Latvijas Valsts ceļi” vadība uz karstām pēdām metās aizstāvēties, norādot, ka minētā vērtējuma autori, lūk, neesot viņiem prasījuši nekādus datus, tādēļ vērtējams esot apšaubāms.
Igaunijā “ielāpi” uz asfalta ir rūpīgi nostrādāti un braucot tos gandrīz nejūt
Jāpiebilst, ka PEF līdzīgus apskatus publisko ne pirmo reizi. Lietuva tajos tiek ierindota ap pirmo 30-nieku, bet Igaunija ap 60.pozīciju. „AutoMedia.lv” nav iznācis pabūt minētajās Āfrikas valstīs, taču vismaz pie tuvējiem Baltijas kaimiņiem un arī daudzviet citur Eiropā ir sanācis pavizināties gana, lai rastu priekšstatu par ceļiem.
Secinājums – pie mums tiešām ir „bēdu ieleja” un ierēdņi ar saviem paziņojumiem miglu acīs var pūst tikai ārpus Latvijas nepabijušajiem.
Arī izbraucienā uz Otepi un nākamajā dienā vēl līdz Tartu par to kārtējo reizi pārliecinājāmies. Maršrutā Valga – Sangaste – Otepe – Tartu – Rongu – Torva – Valga (skat. pievienoto karti – maršruts iezīmēts ar dzeltenzaļu krāsu) veicām gandrīz 250 kilometrus. Tikai pa asfaltu. Taču ne tikai pa lielajām valsts nozīmes maģistrālēm Valga-Tartu un Pērnava-Valga, bet arī pa mazākas nozīmes ceļiem. Tādiem kā, piemēram, mūsu ceļš no Ķeguma līdz Siguldai un pat vēl sīkākiem.
Ko redzējām? Īsi sakot,
caurmērā švakākie Igaunijā izbrauktie ceļi ir tikai mazliet sliktāki nekā labākie Latvijā.
Bez pārspīlējuma. Vismaz tajā maršrutā, ko veicām. Visliktākie, bet tikai daži kilometri, gadījās tieši pirms Tartu, bet, jau priekšpilsētā iebraucot, mūs sagaidīja iesākti plaši remontdarbi un skaidrs, ka vasarā šī vieta būs pārbūvēta ar glanci. Nav jau tā, ka nekur nav plaisu un ielāpu. Ir – pievienotajās bildēs varat palūkoties. – vienu no retajām un lielākajām plaisām nobildējām. Taču labotās vietas neatgādina kurmju rakumus, kā tas ir pie mums, un braucot akurāto ielāpu vietas lielākoties nemaz nejūt. Atrast neaizlāpītu bedri ir vesels notikums. Trāpījās dažas nelielas posmā pirms Pikasillas (neaizbraucot līdz pagriezienam uz Torvu). Šosejas ritmā pārskrējām pāri nenobildējot. Nolēmām – nākamās gan nofotografēsim. Nēkā, Līdz Torvu un tālāk līdz Valgai nebija vairāk, ko bildēt.
Arī mazpilsētās, līdzīgās kā piemēram manas dzimtās Pļaviņas, ne tikai centrālā iela, kas ir šosejas posms, kārtībā, bet arī mazās, kur iebraucēji reti nonāk. Tai pašā Otepē, bedres un sagrautu asfaltu neatradām, lai gan izbraukājām pilsētiņu krietni. Pļaviņās mašīnai riteņus var nolauzt pat uz galvenās ielas, kas pēc būtības ir tranzītiela, bet pārējās vispār savā mūža retā vietā asfaltu redzējušas…
Vērojot Igaunijā redzamo ceļu remontdarbu kvalitāti, nāk prātā doma, vai pie vainas vien naudas trūkums nozarei, vai tomēr arī ceļu uzturētāji un būvētāji šais bada apstākļos (un pat jau iepriekš) nav zaudējuši prasmi un gribēšanu strādāt kvalitatīvi?
Un vēl – ceļu uzturētājs pie mums ir valsts akciju sabiedrība. Skaidrs, ka lekšana acīs saimniekam (valdībai) var beigties ar darba zaudēšanu, bet kāpēc ceļu būvētāji traci, turklāt tādu mirkļa un ne pārāk skaļu, sarīkoja tikai nesen? Nu vismaz viņus (privātuzņēmējus) taču no darba neviens ministrs un pat premjers atlaist visticamāk nevar. Ko gadiem klusēja? Kāpēc skaļi un sistemātiski necīnās par nozari, kurā ir maizes darbs? Nevar ieturēt vienotu pozīciju? Bet pa vienam baidās, ka nemiera cēlājs tiks „izslēgts” no valsts pasūtījuma dalīšanas?
Loading ...
