Krievijas amatpersonu attapšanās, ka vīzu režīma atvieglošana ar šīs valsts eksklāvu – Kaļiņingradas apgabalu – nesīs ievērojamus ienākumus no apkārtējo un arī tālāku valstu tūristu pieplūduma kļuva arī par “AutoMedia Latvia” argumentu, lai īsu atvaļinājuma daļu pavadītu šajā vēl ne tik senā pagātnē baltiešiem radniecīgās prūšu tautas apdzīvotajā teritorijā – iepazītu turienes tūrisma objektus un pavērotu, kā tagad ļaudis dzīvo Krievijas “mežonīgajos rietumos”.
Vīzas un to saņemšana
Krievijas Federācija ieceļošanu Kaļiņingradas apgabalā ar elektronisko vīzu 52 valstu, tostarp Baltijas valstu pilsoņiem atļāva no šā gada 1.jūlija. E-vīza ir bezmaksas un tās saņemšanai jāaizpilda iesniegums Krievijas Ārlietu ministrijas vietnē http://electronic-visa.kdmid.ru/ vismaz četras dienas pirms plānotā iebraukšanas datuma.
Ceļš uz Krieviju Sovetskā ved caur karalienes Luīzes vārtiem, kas celti no 1904. līdz 1907.gadam par godu Tilzītes miera līguma 100.gadadienai. Piebildīsim, ka 1807.gada Tilzītes miera līgums starp Napoleona I Franciju un Aleksandra I Krieviju, kas Eiropu sadalīja Francijas un Krievijas interešu zonās bija kaut kas līdzīgs Molotova-Ribentropa paktam 1939.gadā par ietekmes līdzīgu dalīšanu starp Vāciju un PSRS
Vīzu noformēšana nav grūta, lai gan šis tas no Krievijas ĀM noteiktā sniedzamā informācijas apjoma šķiet… mazliet dīvains. Piemēram, tiek prasīts atcerēties precīzus datumus iepriekšējam Krievijas Federācijas apmeklējumam, ja tāds ir bijis. Iesnieguma formai jāpievieno arī fotogrāfija un ar šo uzdevumu var gadīties noņemšanās, kamēr sistēma akceptē pretendenta bildi.
E-vīza ir derīga 30 dienas, kopš tās izsniegšanas, bet ļauj uzturēties Kaļiņingradas apgabalā ne vairāk kā astoņas diennaktis no iebraukšanas brīža. E-vīzas tiek izsniegtas pilsoņiem, kuri vēlas apmeklēt Kaļiņingradas apgabalu tūrisma, humanitārajos, komerciālos vai kultūras apmaiņas mērķos. Citos gadījumos dokumenti jānoformē ierastajā kārtībā vēstniecībā.
Sovetskā, teju tūlīt pēc robežas šķērsošanas, ieceļotāji var apskatīt PSRS laiku kara tehnikas ekspozīciju
Iesnieguma izskatīšana un atbildes sniegšana (e-vīza vai atteikums) tiek garantēta četru dienu laikā neatkarīgi, vai iekrīt darba vai izejamās dienas. Vīza tiek atsūtīta uz pieteicēja e-pastu. Ir norādīts, ka vīzu robežpārejas punktos var uzrādīt arī digitālā veidā viedtālrunī, vai planšetdatorā, taču ir ieteicams to izdrukāt un ņemt līdzi arī papīra veidā. “AutoMedia Latvia”pārbaudīja, ka tiek akceptētas abas versijas, bet nevar būt drošs, ka tas tā ir ikvienā robežpārejā un pie jebkura Krievijas robežsardzes un muitas ierēdnīša. Jābūt gatavam situācijai: “Я тут начальник, как скажу, так и будет!” (Es te esmu priekšnieks, kā teikšu, tā būs!)
Iebraukšana u izbraukšana
Iebraukšana apgabalā ar e-vīzām iespējama tikai ĀM noteiktajos robežpārejas punktos: gaisa caurlaides punktā “Kaļiņingrada (lidostā Hrabrovo)”; dzelzceļa caurlaides punktos “Mamonovo” (no Polijas) un “Sovetsk” (no Lietuvas); jūras caurlaides punktos Kaļiņingradas, Baltijskas un Svetlijas pilsētā.
„AutoMedia Latvia” ceļoja ar automašīnu un mums bija izvēle starp četriem robežpārejas punktiem no Lietuvas: “Morskoje” – caur Kuršu kāpu; “Sovetsk” – taisnākais virziens no Rīgas caur Šauļiem; “Pograņičnij” – no Kauņas puses Nemunas kreisajā krastā un “Černiševskoje” – jau netālu no Lietuvas-Polijas robežas. Neviens neliedz Latvijas iedzīvotājiem ieceļot arī no Polijas puses, kur arī ir četri bobežpārejas punkti: “Bagrationovsk”, “Gusev”, “Mamonovo (Gžehotki)”, “Mamonovo (Gronovo)”. Taču mūs atturēja norāde ĀM vietnē, ka iebraukšanai un izbraukšanai jānotiek pa vienu un to pašu robežpārejas punktu.
Sovetskā ievērojām interesantu motobraucējiem veltītu skulptūru
Tiesa, jau braucienā uzzinājām, ka Latvijas bezceļu braucēju grupa ar 4×4 automobiļiem bez problēmām iebraukusi un izbraukusi pa dažādiem punktiem. Ej nu sazini, vai tā iznāks visiem un visur.
Grūti uzminēt, kurā robežpārejā kurā laikā būs vai nebūs gara rinda. Pat bieži Kaļiņingradu apmeklējošie saka, ka to neesot iespējams prognozēt. Kāds lietuvietis pierobežā klāstīja, ka tagad jau lielākajā pārejā uz Sovetsku rindu neesot. Agrāk bijušas, kad pierobežas iedzīvotāji varējuši, cik vēlas braukāt pēc lētās krievu degvielas. Mums tomēr nepaveicās – Sovetskas pārejā pavadījām 8 stundas. Un, šķiet, ka mašīnu nemaz nebija daudz. Vienkārši krievu robežsardze un muita faktiski veic dubultā identiskas darbības un strādā, no malas raugoties. ļooooti nesteidzoties. Jeb arī brīvā pārvietošanās Šengenas zonā mūs vienkārši ir izlaidusi.
Iebraukšanai Kaļiņingradas apgabalā ir divas paralēlas rindas. Vienā jāstājas ES pilsoņiem otrā Krievijas un citu valstu piederīgajiem. ‘Krievu’ rinda kustas raitāk
No krievu robežsargiem uzzinājām to, ko nemanījām teiktu Krievijas ĀM vietnē. Proti, caur mazo “Pograņičnij” pārēju, ko sākotnēji bijām nolūkojuši arī sev, pāri laižot tikai Krievijas un Lietuvas valstspiederīgos. Vai tiešām tā – nepārliecinājāmies.
Lēnās rindas robežas šķērsošanā iemesls esot muitas deklarācijas un tai pievienojamā paskaidrojuma aizpildīšana. Vismaz tā apgalvoja Krievijas puses pārstāvji. Kā kaut kas tajos papīros nav ierēdņiem pa prātam, tā jāraksta no jauna, rinda nekust un laiks velkas… Muitas deklarāciju arī it kā var nolādēt ĀM vietnē un aizpildīt jau iepriekš, taču nav garantijas, ka izdosies pareizi. Piebildīsim, ka mūsu gadījumā kāds muitnieks staigāja rindā gar mašīnām un palīdzēja tos papīrus aizpildīt.
Kaļiņingradas centrālais laukums ar Kristus Glābēja iespaidīgo katedrāles kompleksu vienā malā
Beidzot robežkontroles un muitas procedūru, ieceļotājam tiek izsniegts viens muitas deklarācijas eksemplārs un vēl kāds dokumentiņš, ko nekādā gadījumā nedrīkst nozaudēt. Pretējā gadījumā būs problēmas izbraucot un pēdējais vēl jāuzrāda arī viesnīcās, jā tādās apmetaties.
Ārvalstnieki Kaļiņingradas apgabalā ar e-vīzām var brīvi pārvietoties visa apgabala teritorijā, taču jārēķinās, ka Kaļiņingradas apgabals ir viena no militarizētākajām teritorijām Eiropā – tur ir daudz armijas objekti, kuriem pieeja būs liegta.
Svetlagorska visvairāk pārsteidza ar moderno kompleksu, kur zem viena jumta izvietots Jūrniecības muzejs, konferenču centrs un koncertzāle
Nīkšana, iebraucot Krevijā, bija kaitinoša, bet vēl saprotama. Toties teju četras stundas atkal rindā uz robežas atgriežoties jau reāli ‘besīja’, jo lēnums nu vairāk bija atkarīgs no Lietuvas muitnieku slinkās kustības. Katrā gadījumā šķita, ka krievi savējos uz Kaļiņingradu laiž cauri raitāk nekā lietuvieši ES pilsoņus atpakaļ.
Apskatei interesanta ne tikai Kaļiņingradas pilsēta
Ko redzēt pašā Kaļiņingradā un citur apgabalā ir gan daudz. Nemēģināsim mēs te kopēt tūrisma ceļvežus. Piebildīsim vien, ka daļēji apskatījām Kaļiņingradas centrālo daļu, jo par vecpilsētu šai gadījumā runāt grūti. Senā pilsēta Otrajā Pasaules karā cieta tik pamatīgi, ka no senatnes arhitektūras saglabājies gaužām maz.
Seno Kēnigsbergas nocietinājumu paliekas – vieni no daudzajiem vārtiem – Vrangeļa vārti ir visai bēdīgā stāvoklī un apskatei nav pieejami.
Interesanti ir seno pilsētas nocietinājumu daudzie vārti un forti. Vienā no tiem iekārtots Dzintara muzejs. Noteikti iesakām apmeklēt plašo Pasaules okeāna muzeju, pilsētas centrālo laukumu un izbraukt ar kuteri ekskursijā pa kanāliem. Kādreiz varenās Kēnigsbergas pils vietā slejas briesmīga un tukša Padomju nama kaste, bet, iespējams, ka tās dienas (gadi) ir skaitīti, jo esot plāns atjaunot pili. Kaļiņingrada jeb Kēnigsberga ir slavenā filozofa Emanuela Kanta pilsēta. Un arī pēdējās atdusas vieta. Kanta kaps atrodams netālu no iespaidīgās Kēnigsbergas katedrāles jeb Doma, kas atrodas uz salas netālu no Padomju nama.
Neglītākā celtne pie Baltijas jūras – Padomju nams (Дом Советов). Kādreiz greznās Kēnigsbergas pils drupas vēl 20 gadus pēc kara bija acīmredzams atgādinājums par kara šausmām, bet 1968.gadā pēc L.Brežņeva rīkojuma tās tika pilnībā nojauktas. Pamatojums: “izdzēst no padomju pilsoņu atmiņas Prūsijas militārisma un fašisma simbolu”. Nojaukto drupu vietā 1970. gadā sāka būvēt Padomju namu, kurā bija paredzēts izvietot Kaļiņingradas centrālo partijas administrāciju. Būvniecība 80.gados tika apstādināta finanšu trūkuma dēļ, kā arī atklājās tehniskas problēmas, kas saistītas ar pazemē zem celtnes esošo Kēnigsbergas pils pagrabu un pazemes tuneļu iebrukšanu. Par ‘Ierakto robotu’ vietējo nodēvētā ēka nepabeigta nostāvēja līdz 2005. gadam, kad uz Kaļiningradas 750 gadu jubileju un Krievijas prezidenta V.Putina vizīti tika nolemts celtni no ārpuses nokrāsot un ielikt logus. Iekšpusē viss palika nepabeigts. Kēnigsbergas pils ir pēdējā vieta, kur redzēta Pēterburgas leģendārā Dzintara istaba un viena no versijām, ka tā varētu būt paslēpta pils slepenos pagrabos.
„AutoMedia Latvia” pabija vēl vairākās pilsētās. Baltijskā, kas vēl nesen bijusi slēgtā pilsēta, jo tur atrodas Krievijas armijas Baltijas flotes lielākie spēki. Kūrortpilsētā Svetlagorskā, kas atgādina gan mūsu Jūrmalu, gan Rīgas Mežaparka rajonu vienlaikus. Zeļenogradska mūs pārsteidza ar moderniem dzīvojamo namu kvartāliem. Pabijām arī Kuršu kāpas Krievijas daļā, kas uz Lietuvas pusi. Mājupceļā apmeklējām arī Gvardejsku un Čerņahovsku apgabala vidienē un virkni nelielus ciemus.
Kaļiņingradā Pasaules okeāna muzeja āra ekspozīcijā ir ne tikai kuģi, bet arī zemūdene. Savukārt modernās ēkās izvietota interesanta ekspozīcija par jūru un okeānu dzīlēm
Tūristu iecienītākās vietas, protams, jūtami atšķiras no pārējās apgabala teritorijas. Tur ir ievērojami sakoptāks. Piemēram, Čerņahovskā atšķirībā no Kaļiņingradas teju visas vēsturiskās ēkas vēl ir ar aplupušām fasādām. Uzdūrāmies arī divām viduslaiku pilīm. Bēdīgs skats, jo krievi vēl nav sapratuši jeb vismaz neko nav darījuši, lai no tām ‘izcelt naudu’.
Savdabīga aura piemīt Kaļiņingradas centrālajam tirgum. Kaut kas no sociālisma laiku noskaņas arī tur ir
Novērojām, ka laukos izteikti var redzēt atšķirību starp ES sastāvā esošo Lietuvu un Latviju. Kaļiņingradas apgabalā nevienam lauciniekam nepiemaksā tikai par pļavu nopļaušanu. Attiecīgi ir daudz ar krūmājiem aizaugušas teritorijas. Kopti tiek tikai tie lauki, kur audzē lauksaimniecības kultūras, bet tādu ir mazākums.
Mūs patīkami pārsteidza viesmīlība. Visur, kur gadījās pabūt ļaudis bija laipni un pretimnākoši. Visi, šķiet , saprot, ka ‘rietumnieki’ un arī bijušās PSRS iedzīvotāji ir atbraukuši šeit atstāt savu naudu.
Kaļiņingradā netrūkst restorāni, un kafejnīcas, kur var garšīgi un par pieņemamu cenu paēst. Šī kafejnīca ierīkota līdzās Dzintara muzejam
Vēl mūs pārsteidza ceļi. Ap Kaļiņingradu vispār ir sabūvētas tādas šosejas, ka mūsu jaunais Tīnūžu ceļš var tikai ‘ūdeni pienest”. Tā, protams, nav visur. Taču nepārbūvētos asfalta ceļus nekur nemanīju labojam ar mūsu emulsijas-šķembiņu pļeku metodi, kas pat vēl puslīdz ciešamu ceļu padara no braukšanas viedokļa netīkamu. Krievi Kaļiņingradas apgabalā frēzē ārā sapostītās vietas un ieklāj akurātus ielāpus.
Kaļiņingradas dzīvojamo daudzstāvu namu kvartāli neaizrauj, taču centra daļa jau ieguvusi krietni eiropeiskākus vaibstus. Arī jaunās ēkas tur tiek būvētas prūšu-vācu stilā
Uz Kaļiņingradas apgabalu var doties īpaši neraizējoties par valūtas atšķirību. Gandrīz visur, izņemot tirgu un varbūt vēl kaut kur, var norēķināties ar bankas karti. Arī rubļus izņemt no bankomātiem nav problēmu. Turklāt maiņas kurss ir pat izdevīgāks nekā mainot naudu Latvijā. Turklāt var gadīties uziet tādus bankas automātus, kur komisijas maksa par izņemšanu netiks piemērota.
Īsa vēsturiskā uzziņa
Vēsturiski kopš mūsu ēras 5.gadsimta tagadējā Kaļiņingradas apgabala teritorija bija senprūšu cilšu apdzīvota. Romas katolisko pāvestu iniciēto krusta karu rezultātā to 13.gadsimta vidū, līdzīgi kā Latvijas teritoriju iekaroja vācu Teitoņu ordenis. Tad arī sākās prūšu tautu pārvācošana un jau 17.gadsimtā prūši faktiski bija asimilēti –izzuda to kultūra un valoda.
Rajons, ko sauc Zivju ciems, ir jaunuzcelts un izskatīgs rajons vācu arhitektūras stilā un ar zivīm tam patiesībā nekā kopīga nav.
Teitoņu ordenis gandrīz nepārtraukti karoja ar Poliju un Lietuvu, kā rezultātā ordeņvalsts tika novājināta. Tai sairstot, pēdējais ordeņvalsts lielmestrs Albrehts Hohencollerns 1525.gadā izveidoja Prūsijas hercogisti, kas bija vasaļa attiecībās ar Poliju. Interesanti, ka hercogiste kļuva par pirmo valsti, kur par oficiālo reliģiju tika noteikts Prūsijas teritorijā kristietību ieviesušās Romas katoļu baznīcas opozīcijas novirziens luterānisms.
Jau pēc Trīspadsmitgadu kara (1454-1466), kā rezultātā Teitoņu ordeņvalsts bija spiesta atzīt pakļautību
Polijai, ordeņa galvaspilsēta no Marienburgas (tagad Malborga Polijā) tika pārcelta uz Kēnigsbergu jeb tagadējo Kaļiņingradu. Par Kēnigsbergu gan vēl līdz pat 1721.gadam oficiāli tika saukta vien prāvā bruņinieku pils, kas baudīja atsevišķu statusu, bet cieši ap to bija trīs atsevišķas pilsētiņas ar autonomu pārvaldi.
Īpašas uzmanības vērti ir stāsti par Kaļiņingradas tiltiem. Piemēram šis divstāvu tilts, kuram pa apakšu brauc mašīnas, bet pa augšu vilcieni. Vietējie lepojas, kas tas būvēts vēl no vācu uzņēmuma Krupp ražotajām metāla konstrukcijām
17.gadsimta sākumā Prūsijas hercogiste nonāca Brandenburgas kūrfirstu pārvaldībā, taču saglabājas tās atkarība no Polijas. Trīsdesmitgadu kara (1618-1648) un Zviedru-poļu kara 1655-1661) rezultātā tika izveidota no Polijas neatkarīga Brandenburgas-Prūsijas valsts.
1701.gadā Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma dēls Kēnigsbergā, apvienojot abus novadus Prūsijas Karalistē, sevi kronēja kā Prūsijas karali Frīdrihu I. Prūsijas karaliste tolaik kļuva par spēcīgāko sadrumstalotās Vācijas valsti. Prūsijas karaliste pastāvēja līdz pat 1919.gadam, bet kopš 1871.gada tā bija apvienotās Vācijas impērijas dominējošā province, jo Prūsijas karaļi vienlaikus bija arī Vācijas imperatori. Apvienotajā Vācijā reģions ap Kēnigsbergu tika saukts par Austrumprūsiju.
Saskaņā ar leģendu šajā tilta sarga namiņā nakti pārlaidis slavenais dēkainis barons Minhauzens. Nams izrādījies pārāk mazs un Minhauzens, lai izstieptos, kājas izbāzis pa nakti ārā pa logu un kādi asprāši nočiepuši baronam vienu zābaku. Netālu mūsdienās izveidots piemineklis zābaka formā
Daļa agrākās Prūsijas Krievijas impērijas sastāvā nonāca jau Septiņgadu kara laikā 1757.gadā, bet pēc Pēterburgas miera līguma parakstīšanas 1762.gadā Krievija no šīm zemēm atteicās.Vēl vēlāku karu rezultātā Krievijas karaspēks Austrumprūsijā ir pabijis vairākkārt, taču totāla bijušās Austrumprūsijas pārkrievošana sekoja pēc Vācijas sakāves Otrajā pasaules karā 1945.gadā. Potsdamas vienošanas rezultātā Austrumprūsija tika sadalīta starp Poliju un PSRS, daļai Kuršu kāpas un Klaipēdai nonākot Lietuvas PSR sastāvā. Krievijas PFSR sastāvā iekļāva Austrumprūsijas ziemeļu daļu ar galvaspilsētu Kēnigsbergu.
Ja paveicas, Baltijskā var redzēt Krievijas armijas flotes kuģus. Tiesa, lielākoties tie kursē Baltijas jūrā nevis stāv ostā
Jau 1946.gadā Padomju Savienības diktators Josifs Staļins pieņēma lēmumu par jaunā apgabala rusifikāciju un 4.jūlijā Kēnigsberga tika pārdēvēta par Kaļiņingradu. Pēc dažām dienām 9.jūlijā PSRS Ministru Padome pieņēma lēmumu par 12 000 kolhoznieku un lauksaimniecības strādnieku ģimeņu “brīvprātīgu” pārvietošanu no KPFSR un Baltkrievijas PSR uz Kaļiņingradas apgabalu no 1946.gada augusta līdz oktobrim. Savukārt apgabala vācu un lietuviešu pamatiedzīvotājus 1947.gadā deportēja uz PSRS okupētās Austrumvācijas ziemeļu daļu, no kurienes viņi lielākoties vēlāk pārcēlās uz Lielbritānijas okupēto Rietumvācijas daļu.
Atliekas no kādreiz prāvās Georgenburgas pils, kur 1739.gadā pusdienas pa ceļam uz Rīgu esot ieturējis Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms I un iepriekš vairākkārt apmeties arī ordeņa lielmestrs un pirmais Prūsijas hercogs Albrehts
Maz zināmi ir fakti, ka Kaļiņingradas apgabalu vairākkārt ir mēģināts pievienot Lietuvas PSR. Jau 1945.gadā to esot piedāvājis pats Staļins. Tomēr Lietuvas komunistiskās partijas toreizējā vadība esot atteikusies. Līdzīgu piedāvājumu 1963.gadā izteicis Ņikita Hruščovs un 1987.gadā arī pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, bet Lietuvas PSR vadītāji to atkal noraidījuši. Kā iemesls tiek minēts, lai izvairītos no Lietuvas krievu iedzīvotāju skaita palielināšanās.
Loading ...
