Ikvienam vajadzētu būt skaidram, ka autovadītājiem diennakts tumšajā laikā ir daudz grūtāk pamanīt gājēju ceļa malās. Polijā izvietotā „Renault Braukšanas skola” (RBS), atsaucoties uz pētījumu, aktualizē lietas, kas gājējiem var palīdzēt izsargāties no uzbraukšanas.
“Ne tikai autovadītājiem, bet arī gājējiem ir jādara maksimālais, lai saglabātu drošību uz ceļa.
Vadītājiem jāievēro atļautais braukšanas ātrums, turklāt ātrums jāpielāgo arī konkrētiem braukšanas apstākļiem, kā arī īpaša uzmanīgiem jābūt gājēju pāreju tuvumā un pastiprināti jāvēro ceļa malas braukšanas laikā. Savukārt gājēji ceļu drīkstētu šķērsot tikai tam paredzētās vietās, arī uz pārejām uzmanīgi vērojot situāciju uz ceļa un izvairoties no pēkšņas un straujas parādīšanās uz brauktuves. Papildus tam, it īpaši rudenī un ziemā, vajadzētu nēsāt gaišas krāsas apģērbu,” iesaka „RBS”.
RBS norāda, ka autovadītājiem nereti ir grūti pamanīt diennakts tumšajā laikā gājēju ceļa labajā vai kreisajā pusē tāpēc, ka tas atrodas perifērās redzamības laukā. Autovadītājs pirmkārt vēro ceļu tieši sev priekšā. Tieši tāpēc, jo lielāks ir attālums starp gājēju un tuvojošos automašīnu, jo vieglāk gājēju ir pamanīt, jo, visticamāk, viņš ietilps autovadītāja redzes laukā. Lai kļūtu pamanāmam, ļoti liela nozīme ir gājēja apģērbam – spilgtas krāsas apģērbs daudz labāk atstaro gaismu, palielina vadītājam iespēju ātrāk pamanīt gājēju un, pēc „Visualexpert.com” datiem, samazina sadursmes iespējamību pat desmitkārt.
“Ikvienam jāatceras, ka lai izvairītos no sadursmes, autovadītājam gājējs vispirms ir jāpamana, tad jāsaskata briesmas un tikai tad viņš spēj reaģēt, piemēram, strauji bremzējot. Ideālos laika apstākļos, pieņemot, ka autovadītājs ir lieliskā fiziskajā formā un ka automašīna brauc ar ātrumu, kas ievērojami mazāks par 100 km/h, minimālais laiks, kas nepieciešams automašīnas apturēšanai, ir piecas sekundes,” skaidro „Renault Braukšanas Skola”. „Autovadītāja nogurums, tumsa, kā arī, piemēram, lietus var ievērojami palielināt šo laiku un kopējo bremzēšanas distances garumu.”
RBS izplatītāja paziņojumā teikts, ka 5 sekundes ir laiks, kurā automašīna veiks apmēram 85 metrus lielu attālumu, no kuriem 40 metri ir kopš gājēja pamanīšanas brīža līdz bremzēšanas sākumam. Vēl aptuveni 45 metri būs nepieciešami, lai automašīnu apturētu.
„AutoMedia.lv” piebilde: Augstāk lasāmais materiāls ir paviršs daļā, kas attiecas uz vadītāja reakcijas laiku un automobiļa bremzēšanu. Kontrolcipari gan sekundēs, gan metros ir tuvu īstenībai, taču nav lasītājam uzskatāma, viegli saprotama skaidrojuma par auto kustības ātrumu, sekundē veikto attālumu un atšķirīgu dažādu vadītāju spēju reaģēt. „AutoMedia.lv” mēģinās līdzēt.
Ja auto pārvietojas ar ātrumu 90 km/h, tad vienā sekundē šis gējējam nāvējošais metāla rīks „nolido” 25 garus metrus.
Viena sekunde, kas var būt vien pārsteigta gājēja izdvesta „ah!” vērta un 25 metri sadursmes virzienā!
Par to vajadzētu aizdomāties. Vadītāju reakcijas laiks (laiks briesmu pamanīšanai, novērtēšanai, lēmuma pieņemšanai un darbības īstenošanas uzsākšanai) būs vidēji kaut kur starp vienu un divām sekundēm. Tātad minētais, ka auto vēl metrus 40 neuzmanīgam gājējam virsū nesīsies, ātrumu nemaz nesamazinot, ir aptuveni pareizs.
„AutoMedia.lv” vieglo automobiļu izmēģinājumos esam novērojuši, ka modernie auto, pēc bremzēšanas uzsākšanas, no ātruma 100km/h uz sausa asfalta pilnīgi apstāties vidēji spēj kaut kur starp 30 un 40 metriem. Ilustrācijai daži piemēri – „Audi Q3” (pašmasa 1646 kg) divos mēģinājumos uzrādīja 33,6 un 32,7 metrus, „Hyundai i40 Wagon” (pašmasa 1589 kg) attiecīgi 35,4 un 34,8 metrus, bet „Nissan Micra (pašmasa 1114 kg) – 31,6 un 32,7 metrus. No 90km/h stundā minētie auto spētu apstāties metros 30 vai pat mazliet īsākā ceļā. Tātad – ja ne visi 85, tad ar saviem 70 – 75 metriem tik un tā jārēķinās, līdz auto pilnībā apstāsies.
Braucot ar 50km/h stundā, auto sekundē pārvar attiecīgi gandrīz 14 metrus. No ātruma 50km/h uz sausa asfalta „Audi Q3” divos mēģinājumos pilnīgi apstājās pēc 7,25 un 7,5 metriem, „Hyundai i40 Wagon” attiecīgi 8,9 un 8,5 metriem, bet „Nissan Micra pēc 7,4 un 6,9 metriem. Vadītāju reakcijas laiks atkarībā no kustības ātruma faktiski nemainīsies. Tātad pilsētā satiksmes dalībniekiem jārēķinās, ka vieglo auto nebūs iespējams apturēt vidēji par metriem 30 – 40 īsākā attālumā.
Taču zem auto riteņiem bieži mēdz būt ūdens, uz asfalta uznestas smiltis, mitras slīdīgas lapas un ledus jeb sniegs. Tad apstāšanās ceļs ir faktiski neaprēķināms un var būt daudzkārt garāks. Tas jāielāgo, gan gājējam, kurš grasās strauji šķērsot brauktuvi, gan vadītājam.
Arī vadītāju reakcijas laiks var būt ļoti atširīgs. Ikdienas gaitās izbraukušam rallistam ar ekstrēmos apstākļos dabiski uztrenētu reakciju, lai noreaģētu, iespējams, pietiek ar nepilnu sekundi. Taču gājējiem būtu jāņem vērā, ka pie automobiļu stūres sēžas arī pēkšņi apslimuša mazuļa rūpju mākta jauna un auto vadīšanā mazpieredzējusi māmiņa, pat pie stūres domās darbos ieracies nevis satiksmes situācijai pilnībā pievērsies biznesmenis un pensiju sadzīvojis laisks opis, kādiem reakcijas laiks var būt pat krietni ilgāks nekā vidējā pusotra sekunde.
Tādēļ, kā jau arī „Renault skolas” materiālā bija norādīts, gājējiem ir jābūt uzmanīgiem arī uz gājēju pārējām, kur viņiem saskaņā ar satiksmes noteikumiem ir priekšroka. Sadursmē miesa pret dzelžiem bezcerīgi zaudēs un no taisnības par priekšroku vairs jēgas nebūs.
Mazliet arī par redzi un pamanāmību. Gājējiem derētu ielāgot arī to, ka, neatkarīgi no tā, vai tiek slāts pa ceļa labo vai kreiso pusi, abas ceļmalas tik un tā ir autovadītāja perifērās redzamības zona, bet galvenokārt šoferītis redz ceļu tieši sev priekšā. Objektus sānos ar perifēro redzi viņš uztver sliktāk nekā objektus priekšā ar tiešo redzi – tāda ir cilvēka redzes optiski anatomiska īpatnība. Tātad apgrūtinātas redzamības apstākļos būstisku lomu spēlē, vai gājējs būs parūpējies, lai tiešām būtu ieraugāms pēc iespējas ātrāk. Spilgtas krāsas apģērbs, kāds apģērbā iestrādāts labi pamanāms atstarojošs elements vai vismaz sīks benzīntanka atstarotājs jeb labāk neliels lukturītis gājēja rokā var izšķirt daudz. Jo lielāks būs attālums starp gājēju un tuvojošos automašīnu brīdī, kad auto starmešu gaisma kritīs uz gājēju, jo lielāka varbūtība, ka gājējs būs vadītāja tiešās redzes zonā un tiks pamanīts savlaicīgi.
Lūk piemērs, kam apstiprinājums glabājas Ceļu policijas arhīvā. Melna un drēgna iepriekšējās ziemas sākuma novakare. Izbraucu no Ogres virzienā uz Rīgu. Auto straume vidēji intensīva un puslīdz aizpildītas abas Rīgas virziena joslas. Turoties kreisajā, no ceļmalas tālākajā, pēc baltās „Ogre” šiltes vēl neesmu paspējis uzņemt atļautos 90 km/h, kad tuvo starmešu ēnā kreisajā pusē, kur nevajadzētu būt nekam citam kā vien pretējā virziena joslas atdalošā metāla barjera, tuvu auto degunam pavīd melna ēna.
Instinktīvs īss stūres grieziens pa labi (daudz lielāku pat nevarēju atļauties, jo blakām labajā joslā arī bija auto), neliels trieciens, pakluss būkšķis un bremzēšana, lūkojoties, lai aizmugurē esošais auto paspēj izvairīties. Kā izrādījās, melnā ēna bija piķa melnās drānās tērpusies pusmūža sieva, kurai, laikam jau mazliet kunga prātā, bija ienācis galvā klimst gar četrjoslu autoceļa sadalošo joslu, esot pilnīgā pārliecībā, ka steberē pa ceļa malu.
Toreiz, paldies Dievam, mana reakcija izrādījās pietiekama, lai sieviete tiktu cauri ar dažiem sasitumiem, mans „Ford Tourneo” ar nolauztu sānskata spoguli, es bez sloga par, iespējams, atņemtu, kaut nejauši un it kā bez vainas, dzīvību. Izšķirīgs bija kāds desmits vai tikai mazliet vairāk centimetru, lai nolauzta spoguļa un sasitumu vietā būtu trieciens ar „Tourneo” purnu un jebkurā gadījumā bēdīgas sekas.
To visu stāstu tikai tādēļ, ka vēlos pateikt, ja sievietei mugurā būtu spilgtākas krāsas apģērbs vai pie tā kaut kas spīguļojošs, es viņu gan jau būtu pamanījis ātrāk un nebūtu pat sasitumu un nolautā spoguļa.
Loading ...
