Kas īsti pie vainas Latvijas autoceļu bēdu stāstā?

Bedre_ziemas atkusnis

Tik tālu nu esam! Autoceļu uzturētāji skaita santīmus un rēķina, kuru asfalta caurumu lāpīt, kuru nē. Ceļu būvnieki lamā nozares ministru Roni un sola protesta akcijas ne tikai Rīgā, bet pat Briselē.  Amatu jau faktiski pametušais Ronis savukārt kārtējo reizi „akmeņus met” atpakaļ gan būvniekiem, gan pārējiem tā sauktajiem ceļiniekiem. Premjers Dombrovskis kā vienmēr mierina, ka viss jau būšot labi. Taču ikvienam, kurš regulāri brauc pa Latvijas ceļiem ir acīm redzams, ka ceļi pēdējos gados burtiski sabrūk arvien vairāk un Dombrovska lēnīgais optimisms te nez vai ir vietā.

Pietiek pabraukt tepat līdz Lietuvai vai arī Igaunijai, līdz Briselei nemaz nevajag, lai saprastu kādā „bedrē” savas ceļu saimniecības uzturēšanā Latvija ir nonākusi.

Reizē ar ledu daudzviet pavasarī izkusa arī asfalts… Šī kodolīgi asā anekdote tautā klīst jau ne pirmo gadu. Pelnīti! Taču smiekli vairs nenāk, jo,

neskatoties uz dažviet uzklātiem svaigiem asfalta virskārtas kilometriņiem un šur tur pa kādam nopietnāk pārbūvētam jeb pat jaunam ceļa posmiņam, stāvoklis kopumā ar katru gadu kļūst dramatiskāks.

Autoceļu saimniecība ir „salaista tādā grīstē”, ka nu vairs pat pavasaris nedabū atnākt. Šoziem asfalts baisos ātrumos sāka kust jau pēc Ziemassvētkiem uznākušajā pirmajā šķīdonī. Jaunā gada otrais vilnis ļauj baudīt jaunradušos bedru „vēl dziļākas ērtības”, kas salauztu automobiļu veidā, nemaz nerunājot par milzīgu diskomfortu un draudiem satiksmes drošībai, sāpīgi sit pa kabatu kā uzņēmumiem, tā iedzīvotājam.  Sit tiem, no kuriem valsts iekasē nodokļus un grib, lai nodokļi tiktu godprātīgi maksāti. Pēc ceļu būvnieku aprēķiniem, tie, kas pārvietojas pa nesakārtotajiem ceļiem gadā zaudē 585 miljonus latu.

Kas no Latvijas ceļu melnā seguma būs palicis pāri tuvējā pavasarī? Un nākamajos kas, ja beidzot nesekos kardinālas pārmaiņas saimniekošanā? Viena puse (ceļinieki) brēc, ka naudas nepietiek, otra (parādi komandējošās politiskās amatpersonas un daži it kā nepolitiski augsta ranga valsts ierēdņi) – ka nauda tiekot nemākulīgi apsaimniekota –  ceļi dārgi, bet slikti būvēti un pavirši apkopti.

Kā lai ierindas cilvēks šajā savstarpējo apvainojumu duļķainajā samazgu spainī tiek pie skaidrības, kas tad īsti vainojams – ceļus kopt neprotošie ciļinieki, alkatīgie un paviršie būvnieki vai naudu ceļiem sarūpēt nespējīgie jeb spēt negribošie politiķi?

„AutoMedia.lv” rīcībā ir šādi tādi dati par aizvadītajos gados ceļiem piešķirtajiem un tērētajiem līdzekļiem. Piemēram, par valsts budžeta izdevumiem vidēji uz 1 kilometru no kopējā valsts autoceļu tīkla, kas kopgarumā Latvijā ir 20 216 km (turklāt vēl aptuveni tik pat daudz mums ir tā saucamie pašvaldību autoceļi).  Dati ir mūsu pašu VAS „Latvijas Valsts ceļi” apkopoti. Dati nav slepeni, taču nav arī gadījies redzēt, ka tie būtu ar drošu roku nepārprotami nodoti plašai pieejai un vērtēšanai. Tie gan jau ir labi zināmi atbildīgajā ministrijā un valdībā, arī Saeimā (vismaz vajadzētu būt) un tiek izmantoti ceļinieku saietos, kur bijuši pieaicināti arī pašvaldību pārstāvji un pa retam ieklīdis kāds žurnālists.

1.grafiks. Valsts autoceļu 1 km finansējums (LVL) no valsts budžeta līdzekļiem – salīdzinājums Baltijas valstīs (LVL)*

*Avots: VAS „Latvijas Valsts ceļi”

Pirmais grafiks ļoti labi parāda valdību 8 gadu periodā realizēto atšķirīgo attieksmi pret ceļiem. Ja kaimiņi finansējumu centušies noturēt līmenī arī grūtos laikos, tad Latvijā nekas tāds nenotiek. Pat pērn, kad Valdis Dombrovskis un finanšu ministrs Andris Vilks, sizdami dūres pie krūtīm, mājās un  ārzemēs lielījās, kā Latvija ļauno krīzi uzvarējusi, valsts ceļiem atvēlētais finansējums attiecībā pret iepriekšējiem gadiem tika joprojām samazināts un bija vairāk kā divas reizes mazāks nekā Lietuvā un gandrīz trīs reizes mazāks kā Igaunijā.

2.grafiks. Valsts budžeta bāzes izdevumi autoceļu uzturēšanai/atjaunošanai un izdevumi ES līdzfinansētajiem autoceļu projektiem (miljonos LVL)*

*Avots: VAS „Latvijas Valsts ceļi”

Otrais grafiks skaidri un gaiši rāda, ka šajā un nākamajā gadā, neskatoties uz Eiropas struktūrfondu naudas, kas pēdējos gados fakstiski ir vienīgais kaut kādu uzlabojumu finansiālais avots, vairāk nekā jūtamu sarukšanu, Valsts budžeta ceļiem paredzētais finansējums ir ieplānots pat vēl mazāks nekā krīzes pārvarēšanas gados! Trīskārt mazāks nekā 2008.gadā, bet dotācija pašvaldību ceļu saimniecībai pat vairāk kā četras reizes mazāka!

3.grafiks. Valsts autoceļu ikdienas uzturēšanas izmaksas ziemas sezonās (miljonos LVL)*

*Avots: VAS „Latvijas Valsts ceļi”

Trešais grafiks rāda, ka arī tādai pozīcijai, kā ziemas uzturēšana šādos bada apstākļos arvien tiek plānoti mazāki līdzekļi nekā reāli nākas iztērēt.

1.tabula. Valsts budžeta Valsts autoceļu fonda programmas prognozētie ieņēmumi atbilstoši Valsts autoceļu finansēšanas modelim (miljonos LVL)*

ES finansējums valsts autoceļiem Valsts budžeta apakšprogramma „Mērķdotācija   pašvaldību autoceļiem (ielām)” (no 2013.g.    25%) No Valsts budžeta finansējuma nepare- dzētiem   gadījumiem Finansējums galvenajiem ceļiem no CLM Valsts budžeta apakšprogramma „Valsts   autoceļu pārvaldīšana, uzturēšana un atjaunošana” (no2013.g.  25%) Kopā  Normatīvi nepieciešamais finansējums
2011

83,4

23,8

6,3

61,7

175

300

2012

94

20,4

66,4

165

305

2013 projekts

89

26,3

78,9

181

310

2014 projekts

45

34,1

6,0

102,2

187

315

2015 projekts

45

41,2

6,5

123,6

216

320

2016 projekts

55

48,3

7,0

144,9

255

320

2017 projekts

65

55,4

7,2

166,2

294

320

2018 projekts

60

62,5

7,5

187,5

317

320

2019 projekts

50

69,6

8,0

208,8

334

320

*Avots: VAS „Latvijas Valsts ceļi”

Pirmā tabula savukārt parāda, ka pašu ceļinieku aprēķinātais normatīvi nepieciešamais finansējums saskaņā ar pašreiz realizēto finansēšanas modeli tiks sasniegts tikai 2018.gadā.  Taču vai uz to brīdi, ņemot vērā autoceļu sabrukšanas neizbēgamu turpināšanos, arī normatīvi nepieciešamais jau nebūs pieaudzis un pieejamais finansējums tik un tā nespēs panākt nepieciešamo? Jau 2011.gada martā, kad Satiksmes ministriju vadīja Uldis Augulis, tika atzīts, ka valsts “parāds” autoceļu atjaunošanai sasniedzis aptuveni četrus miljardus latu, kas ir līdzvērtīgs Latvijas gada budžetam un premjers Dombrovskis nesen bija spiests atzīt, ka šī summa pieaugusi vēl.

Grafikos un tabulā redzamais kā āmurs pa pirkstiem pārliecina, kāpēc Latvijā ir visliktākie ceļi Baltijā.

Tāpēc, ka hroniski netiek realizēta mērķtiecīga autoceļu un, starp citu, arī autotransporta nozares attīstība (cik dīvaini valstij, kuras amatpersonas Latviju lepni dēvē par nozīmīgu autotransporta tranzītzemi, vai ne?). Un ne tikai diplomāts Ronis, iemests satiksmes ministra amatā, tur vainīgs, bet teju visi viņa priekšgājēji, visas līdzšinējās valdības un Saeimas kopā. Visvairāk tie, kas savulaik sagrāva jēdzīgu autoceļu finansēšanas mehānismu, Eināra Repšes vadībā likvidējot finanšu sistēmā speciālo Ceļu fondu un ar degvielas akcīzes naudu, kas bija pamats kaut cik pieklājīga un vienmērīga autoceļu finansējuma nodrošināšanai, sāka lāpīt visus valsts budžeta caurumus pēc kārtas.

Neesot rožainās ilūzijās, ka utis azotē jāmeklē tikai politiskajiem lēmējiem un naudas devējiem, bet ceļu būvētāji un uzturētāji ir nevainīgi kā nule dzimuši jēriņi (runas par izsludināto konkursu „sarunāšanu”, ķīmiķošanu ar materiāliem utt., nez vai ir tikai dūmi bez uguns), grafikos un tabulā redzamie dati tomēr visai uzskatāmi parāda pirmo (jo tieši no viņiem atkarīga otro spēja vai nespēja kaut ko izdarīt) galveno lomu autoceļu saimniecības „dīķa aizaugšanā”.

Autoceļu pulsam šķiet ķepu uzlikušais Saeimas deputāts, tautsaimniecības komisijas darbonis Dzintars Zaķis aktualizējis tēzi, ka turpmāk autoceļu saimniecībā netikšot atbalstīti megaprojekti. Par kādiem megaprojektiem ir runa? Vai par tiem dažiem desmitiem pieticīgi šaura, bet jauna asfalta kilometriem, kas tagad no Aizkraukles līdz Jēkabpilij pa Daugavas kreiso krastu ļauj aizbraukt pieklājīgāk nekā pa bedraino valsts noslogotāko maģistrāli Rīga-Daugavpils? Vai varbūt ar megaprojektu Zaķis domā tā saucamās Maskavas šosejas tikai divjoslu brauktuves mokošo būvniecību?

Bet varbūt Dzintars Zaķis, kas gan būtu kaut kas neticams, no dzimtās Jēkabpils nekad mūžā tālāk par zināmajiem Jēkaba ielas namiem nav pabijis un nemaz nezina, kā izskatās kārtīgs, mūsdienīgs autoceļš! Savukārt, ja Zaķis ar megaprojektiem domā, ka nevar pieļaut neko tamlīdzīgu kā Rīgas Dienvidu tilts, tad jābilst, ka, lai arī, kā uzskatīja Valsts kontrole, diezgan nejēdzīgi finansēts un supersadārdzināti būvēts, tas Latvijā, neatkarīgi no statusa, ir vienīgā autotransporta infrastruktūras būve, kas tiešām apliecina, ka ir XXI gadsimts.

Gaušanās un kāda jeb kādu lamāšana vien nelīdzēs! Būtu jāved pie prāta tie, kuri lemj, budžeta un Eiropas fondu naudu dala un kuriem arī tās izlietojumu vajadzētu pareizi regulēt un strikti kontrolēt. Jāved pie prāta tie, kuri tāpat kā visi valsts iedzīvotāji pa bedrēm brauc, bet sevis vizināšanai jaunus auto pērk un mašīnas remontē par nodokļu maksātāju nevis savu naudu. Pa īstam šo pie prāta vešanu laikam var realizēt tikai vēlētājs Saeimas (zināmā mērā arī pašvaldību, īpaši Rīgā) vēlēšanās, dodod vai nedodot šiem vai citiem politiķiem mandātu nākamajiem saimniekošanas periodiem.