LAMB rīkotā forumā “Latvija ar vai bez ceļiem?” lūko saskatīt gaismu tuneļa galā

Dedres uz celiem_03.2013.

54% reģionālo ceļu un 57% tiltu Latvijā ir sliktā stāvoklī, un nākamgad nekādi uzlabojumi nav gaidāmi. Tā ir šī brīža bēdīgā statistika, tomēr šoreiz stāsts nebūs kā kārtējais apliecinājums virzībai uz pilnīgu sabrukumu, bet mēģināsim meklēt signālus, kas varētu viest kaut nelielu optimismu.

Tādi bija dzirdami Latvijas Automoto biedrības (LAMB) atbalstītajā forumā “Latvija ar vai bez ceļiem?” Jau pats pasākums, kurā piedalījās gan nozares speciālisti, gan sabiedrisko organizāciju pārstāvji, gan ministriju atbildīgās amatpersonas un arī satiksmes ministrs Anrijs Matīss, bija pietiekami reprezentabls forums, lai izteiktu viedokļus, tos saklausītu un iezīmētu trauslus optimisma stariņus nākotnē.

Pirmkārt, jāmin garantijas laika pagarināšana ceļiem sākotnēji no diviem līdz trim, bet nu jau līdz pieciem gadiem. Tātad piecus gadus ceļa būvētājs būs atbildīgs par kvalitāti un bez maksas būs jānovērš iespējamie bojājumi. Tas uzliks lielāku atbildību, piesakoties iepirkumā, un neļaus kādam neapzinīgākam būvētājam domāt tikai par peļņu. Tas traucēs pieteikties ar samazinātu tāmi, cerot vinnēt iepirkumu ar lētāko piedāvājumu, jo darbs būs jāpaveic un vēl piecus gadus jānodrošina ceļa garantija. Savukārt, ja būvnieks redzēs, ka piedāvātais ceļa atjaunošanas modelis un finansējums piecus gadus neizturēs, jau savlaicīgi būs iespēja pieņemt godīgu lēmumu un iepirkumā nepieteikties.

Otrkārt, forumā precīzi tika definēts, ka viens no ceļus un tiltus bojājošajiem faktoriem ir pārkrautās un masas ierobežojumus pārkāpjošās kravas mašīnas. Atsevišķos gadījumos Latvijā tiek pārvadātas smagas kravas, kas sasniedz pat 300 tonnas. Aizvadītajā gadā Latvijā fiksēti vairāk neka 3700 gadījumi, kad tika pārkāpti kravas auto masas limiti. Īpaši bīstami ceļa segumam ir, ja masa pārsniedz 10 tonnas uz asi. Diemžēl šādi gadījumi pat ar nepietiekamām pārbaudes tehniskajām iespējām ir fiskēti visai daudz. Saprotams, ka pārvadātājam lētāk ir izmantot vienu, nevis divas kravas mašīnas, un šī iemesla dēļ pa Latvijas ceļiem ripo mašīnas, kuru svars pārsniedz atļauto, un vislielākie grēkotāji ir mežinieki un lauksaimnieki. Tāpat bieži tiek pārkāpti smaguma ierobežojumi uz tiltiem, kā rezultātā cieš jau tā bēdīgais tiltu tehniskais stāvokli. Nepieciešams arvien aktīvāk īstenot kravas mašīnu smaguma kontroli, lai pārvadāšana, neievērojot masas ierobežojumus, kļūtu neizdevīga soda sankciju dēļ.

Treškārt, visai

optimistiskus signālus autovadītājiem deva jaunieceltā satiksmes ministra izpratne par nepieciešamību ar ceļu jautājumu nodarboties nekavējoši,

kurai pamats meklējams valsts sekretāra darbā gūtajai pieredzei. Arī ievērojamais ceļiem paredzētais ES finansējuma apjoms, līdz 2020. gadam ceļiem izmantojot vairāk nekā miljardu latu, vieš optimismu, tomēr finansējuma uzlabošana jāskata kontekstā ar būtisku kvalitātes kontroles un administrēšanas pilnveidošanu. Diemžēl neko optimistisku nevaram teikt par situāciju Rīgā, jo kā to raksturoja VARAM pārstāve “galvaspilsētas transporta infrastruktūra nav spējusi pielāgoties iedzīvotāju un transporta pieaugumam, un Rīgas pilsētā nepieciešama transporta infrastruktūras uzlabošana”.

Ceturtkārt, interesi izraisīja idejas par papildus finansējuma piesaistes iespējām ceļu infrastruktūrai. LAMB ierosināja īstenot iekšējo aizņēmumu, kurā iedzīvotāji, tajā skaitā autovadītāji Latvijas ceļu nākotnē ieguldītu līdzekļus, saņemot garantētu peļņu un morālu gandarījumu par savu devumu ceļu uzlabošanai. Jau tālajā 1931. gadā Latvijas Autokluba oficiālais laikraksts “Motors” rakstā “Skatoties caur saules brillēm” stāstīja par toreiz plānoto 12 miljonu latu iekšējo aizņēmumu ceļiem, kuru autovadītāji būtu labprāt atbalstījuši. Vēsture var atkārtoties, jo šādu papildus iespēju atbalstīja arī citi foruma eksperti, tomēr pamatā ceļu finansējumam jānāk no degvielas akcīzes un transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļiem, piesaistot ES fondus.