Formula-1 lielais laimes rats ir veicis kārtējo pilno apgriezienu. Uzvarām (gan atsevišķu „Grand Prix” izcīņu ziņā, gan titulu ziņā) bagātākais vīrs Mihaels Šūmahers visticamāk nu jau uz neatgriešanos pamet šo karuseli, savukārt Kimi Raikonena atgriešanās ir devusi cerību, ka varbūt jau pat nākamgad viņš spētu izcīnīt sev otro titulu, bet Sebastians Fetels ir kļuvis par visu laiku jaunāko trīskārtējo čempionu.
Ieskatīsimies F-1 vēstures 62 gados, jo varoņu tur netrūkst. Pirmajā reizē čempionāta pirmajajā desmitgadē jeb piecdesmito gadu sacīkstēs, kas lielā mērā līdzinājās formulu sacensību periodam pirms Otrā pasaules kara jeb romantiskajiem lielo „Grand Prix” laikiem.
1950.gadu, kad pirmoreiz tika aizvadīts vienots F-1 pasaules čempionāts, var nosaukt par trīs lielo „F” gadu, jo līdzvērtīgi cīnījās tādi jau pirms F-1 čempionāta leģendāri kļuvuši braucēji kā itālieši Džuzepe Farina un Luidži Fadžioli, kā arī argentīnietis Huans Manuels Fandžo (attēlā). Sešos čempionāta ieskaites posmos Farina un Fandžo uzvarēja katrs pa trim reizēm, bet itālietis vēl reizi ieguva arī ceturto vietu un beigās savāca 30 punktus, argentīnietim citu finišu punktos nebija un iznāca tikai 27. Savukārt Fadžioli uz pjedestāla kāpa piecreiz – vairāk nekā abi konkurenti, taču viņam nelaimējās izcīnīt nevienu uzvaru un bija jāsamierinās ar otro vietu, ko nodrošināja 28 punkti.
1951.gadā pa īstam sākās Huana Manuela Fandžo ēra. Uzvarējis trīs no septiņām GP un vēl divās finišējis otrais viņš pārējiem ar 37 punktiem neatstāja nekādas izredzes uz titulu. Tuvākais sekotājs, arī argentīnietis Hosē Gonzaless savāca tikai 27 punktus un guva vienu uzvaru, tomēr aiz sevis noturēja vēl vienu leģendu – itālieti Alberto Askari (25 punkti), kurš izcīnīja divas GP uzvaras.
1952.gadā „Ferrari” izdevās pārtraukt abu pirmo F-1 sezonu „Alfa Romeo” mašīnu dominanci, jo neuzvarams izrādījās jau pieminētais Alberto Askari – sešas uzvaras septiņos posmos, kas ar 53,5 punktiem deva divkāršu pāsvaru pār otrās vietas ieguvēju Džuzepi Farinu (27 punkti). Savukārt amerikānis Trojs Rutmans Indianapolisā, kas gan čempionāta oficiālā ieskaitē tika iekļauta tikai no 1955.gada, guva savu spožāko un vienīgo uzvaru NASCAR un F-1 (arī vienīgo pjedestālu) autobraucēja karjeras laikā.
1953.gadā jau ar mazāku pārsvaru, tomēr pietiekoši pārliecinošs pie „Ferrari” stūres atkal bija Alberto Askari (47 punkti), kurš uzvarēja piecos no astoņiem ieskaites posmiem. Tuvākie sekotāji bija Farina un Fandžo – katram pa vienai uzvarai un attiecīgi pa 32 un 29 punktiem. Indianapilisas 500 jūdžu sacīkstē pirmo no savām divām uzvarām guva Bils Vukovičs.
1954.gadā ar pamatīgu troksni F-1 ienāca „Mercedes” komanda un Huans Manuels Fandžo pie šo mašīnu stūres uzreiz guva sešas uzvaras no astoņām iespējamām, kas viņam ar lielu pārsvaru deva otro čempiona titulu. Pērējie „Mercedes” vācu braucēji tā arī pie uzvarām netika, bet Fandžo tuvākie sekotāji no „Ferrari” nometnes Hosē Gonzaless un brits Miks Hotorns guva tikai pa vienai. Indianapolisā Bils Vukovičs izcīnīja savu otro Indy 500 uzvaru.
1955.gadā „Mercedes” pārākums F-1 trasēs turpinājās, bet no braucējiem atkal galvastiesu meistarīgāks bija Fandžo, kurš spēja uzvarēt četrās no septiņām sacīsktēm, nopelnīja trešo uzvarētāja titulu un punktu ziņā divkārt pārspēja britu uzlecošo zvaigzni Stērlingu Mosu, kurš palika otrajā vietā un arī bija pieņemts „Mercedes” komandā. Pirmoreiz čempionāta ieskaitē iekļautās Indy 500 sacīkstes aizēnoja avārija, kurā bojā gāja divkārtējais to čempions Bils Vukovičs, bet uzvaru izcīnīja cits amerikānis Roberts Sveikerts. Jāpiebilst, ka Vukovičš kļuva par pirmo braucēju, kas ievadīja garo F-1 sacīkšu upuru sarakstu.
1956.gads: saplūkusi laurus, „Mercedes” komanda pameta F-1 un tās pilotiem nācās meklēt darbu citur. Fandžo visur bija gaidīts atplestām rokām un pieņēma „Ferrari” piedāvājumu. Savukārt Moss nokļuva „Maserati” komandā. Enco Ferrari nenācās vilties. Fandžo trīs uzvaras un viena otrā vieta izrādījās pietiekami, lai „Ferrari” atkal būtu virsotnē, bet argentīnietis kļūtu par četrkārtēju F-1 čempionu. Savukārt „Maserati” vēl nekad nebija bijusi tik tuvu uzvarai, jo Stērligs Moss kļuva par vicečempionu un svinēja divas „GP” uzvaras. Uzvaras guva arī divi citi „Ferrari” piloti – divas brits Pīters Kolinss un vienu itālietis Luidži Muso. Salīdzinoši mazpazīstamas britu komandas „Vanwall” sastāvā savu vienīgo „GP” sacīksti aizvadīja kāds Kolins Čepmens, kurš vēlāk radīja leģendāro komandu „Lotus”. Savukārt „Maserati” rindās debitēja austrālietis Džeks Brebems, kurš pats vēlāk kļuva par čempionu un izveidoja komandu “Brabham”, kas spēja nodrošināt titulus citiem.
1957.gadā „Ferrari” F-1 čempionātā piedalījās visai nosacīti, jo tikai divas „Ferrari” mašīnas uz starta izgāja sezonas pēdējā sacensībā Argentīnā. Fandžo bija pārķērusi „Maserati” komanda, Luidži Muso „Lancia”, bet Mosu britu „Vanwall”. Togad trīs startējušie „Vanwall” piloti izcīnīja četras uzvaras – trīs Moss, bet vienu Tonijs Brūkss.
Taču tas nebija šķērslis, lai no 15 togad pie „Maserati” stūres redzētajiem braucējiem tieši Fandžo viens pats gūtu četras uzvaras un kļūtu par pieckārtēju F-1 čempionu.
Mosam jau trešo reizi bija jāsamierinās tikai ar vicečempiona godu.
1958.gadā sākās britu komandu ēra, jo septiņās no vienpadsmit sacīkstēm uzvarēja vai nu „Vanwall” vai „Cooper”. „Ferrari”, kas atkal bija ierindā pilnā mērā, guva tikai divas uzvaras, bet „Maserati” vienu. Toties dejojošais itāļu zirgs tik un tā trimfēja, turklāt likteņa ironija bija lēmusi, ka čempiona titulu lielā Enco komandai atnesa brits Miks Hotorns, kuram uzvarēt palaimējās tikai Silverstonas trasē Anglijā. Taču vēl piecas otrās vietas un viena trešā ļāva Hotornam apsteigt abus tautiešus pie „Vanwall” stūres – Mosu, kurš uzvarēja četras reizes, un Toniju Brūksu, kas ieguva trīs „GP”. Stērlingam Mosam tas bija jau ceturtais vicečempiona tituls pēc kārtas. Nopelniem bagātais Fandžo pie „Maserati” stūres sēdās vairs tikai divas reizes un abas bija ceturtais. Šis gads vēl ievērojams ar to, ka F-1 apritē „Cooper” sastāvā parādījās jaunzēlandietis Brūss Maklārens, kurš arī vēlāk izveidoja savu F-1 komandu “McLaren”, kas vēl tagad ir starp labākajām F-1. Tā nu sagadījās, ka 1958.gadā ar dažu nedēļu intervālu viens pēc otra sacensībās bojā gāja divi iepriekš pieminēti piloti – Nirburgringā Pīters Kolins, bet Reimsas trasē Francijā Luidži Muso.
1959.gadā uz viļņa bija vairs ne „Vanwall”, bet „Cooper” tehnika, turklāt šai komandai bija izdevies sapulcināt arī ļoti spēcīgu braucēju sastāvu. Sezonas pirmajā sacensībā ASV negaidīti uzvarēja tobrīd tikai 21 gadu vecais Brūss Maklārens ar „Cooper”. Turpinājumā gan iniciatīvu pārņēma pieredzējušāki vīri. Stērlings Moss pie „Cooper” stūres izcīnīja divas uzvaras, bet ar to atkal bija par maz, jo divas uzvaras bija arī komandas biedram Džekam Brebemam un „Ferrari” braucējam Tonijam Brūksam. Neskaitot uzvaras, vairāk vietu uz pjedstāla bija abiem sāncešiem un Moss palika tikai trešais, bet pirmo čempiona titulu nodrošināja Džons Arturs jeb īsāk saukts Džeks Brebems. Čempiona tituls izšķīrās pēdējā posmā, kad triumfēja Brebems (34 punkti), atstājot otrajā vietā Brūksu (27), bet Moss (25) finišēja tikai septītais un punktus neguva. Sēru vēsts F-1 togad sasniedza no ikdienisķiem satiksmes ceļiem. Maija mēnesī ceļu satiksmes negadījumā bojā gāja nieru kaites dēļ aktīvās braucēja gaitas izbeigušais eksčempions Miks Hotorns.
Turpinājums par sešdesmitajiem gadiem sekos.