Jau ceturto gadu slavenajā Dakaras rallijreidā nepiedalīsies Latvijas motobraucēji. ”Jāņa Vintera motokomandas” menedžeris Jānis Gaigals ir nācis klajā ar paziņojumu, ka brāļiem Vinteriem ir vēlme atgriezties, taču būtu nepieciešams arī valsts finansiāls atbalsts, lai šādu programmu īstenotu.
2011.gada augustā ”Jāņa Vintera motokomanda” paziņoja par sadarbības sākšanu ar ”Aprilia” rūpnīcu, kas apsolīja nodrošināt augstākā līmeņa tehniku un servisu, taču arī pašai komandai tik un tā bija jāmeklē finansējums, kas nepieciešamajā apmērā tā arī netika atrasts, tādēļ starts 2012. gada rallijreidā tika atcelts.
”Vēlme startēt Dakāras rallijreidā nav zudusi, taču to varēs darīt tikai tad, kad to atļaus finanses,” pauda Gaigals.
”Tikai no privātiem avotiem nepieciešamo naudu savākt nevar,
jo tas ir dārgs prieks. Vēlamies sagaidīt, kad valsts beidzot definēs finansējuma principus tehniskajiem sporta veidiem.”
Pasaules pazīstamākais un grūtākais rallijreids no 2013.gada 5. līdz 20. janvārim atkal risināsies Dienvidamerikā. ”Nākamajā Dakāras rallijreidā nepiedalīsimies, taču gan Jānis, gan Einārs Vinteri sevi uztur gatavībā. Par sportisko formu nav absolūti nekādu šaubu,” klāstīja Gaigals.
Vinteru labākais sasniegums Dakaras rallijreidā bija 2007.gadā, pēdējā, kad tas vēl notika Eiropā un Āfrikā. Jānis Vinters motobraucēju vērtējumā toreiz ieņēma sesto vietu un pat uzvarēja divos posmos, līdzvērtīgi konkurējot ar nesalīdzināmi labāk ekipētajiem un aprūpētajiem rūpnīcu komandu sportistiem. 2009. gadā jau Dienvidamerikā 21. vietu ieguva Einārs Vinters, bet pēc tam Latviju šajās sacensībās ir pārstāvējuši vien autobraucēji.
„AutoMedia.lv” komentārs: Nav šaubu, ka Dakaras rallijs ir pasākums, kas piesaista ievērojamu auditoriju kā Latvijā, tā visā pasaulē. Līdz ar to, cīnoties sacensību galvgalī, ievērību gūst kā konkrēti sportisti, tā valstis, ko viņi pārstāv un arī līderu tehnikas ražotāji.
Ja runa konkrēti par brāļiem Vinteriem, viņi ir pierādījuši, ka spēj cīnīties ar šo par motoru sporta olimpiādi nereti dēvēto sacensību pašiem labākajiem motobraucējiem un līdz ar to spēj popularizēt arī Latviju. Dīvaini, bet J.Gaigals, šķiet, negrib atminēties, ka agrāk arī Vinteri dalībai Dakarā šo to no valsts ir saņēmuši – ja ne tiešā veidā no Valsts kases, tad caur lielo valsts uzņēmumu kontiem vai citām ar valsti saistītām struktūrām („AutoMedia.lv”, gan nav lietas kursā par summām kopējā sacensību budžetā).
Taču nav gadījies dzirdēt, ka valsts finasējumu dalībai Dakaras maratonā saņemtu kāds no cittautu šo sacensību līderiem, kuri arī pārstāv un popularizē savas nācijas, ne moto, ne auto, ne kravinieku grupā. Atgādināsim, ka labajos laikos vairākus gadus Rīgas pilsētas līdzfinansējumu (kas pēc būtības arī ir valsts jeb nodokļu maksātāju nauda) saņēma ar „OSCar” startējošā „Riga Rally Raid Team”. Pērn elektrooskara starts noritēja jau nevis ar Rīgas, bet Latvijas vārdu komandas nosaukumā un valsts finansējuma, šķiet, vairs nebija. Tātad –
bez naudas pastāv arī citi motīvi, lai nestu pasaulē savas valsts vārdu un karogu.
Vinteri ir zvaigznes – un ne tikai Latvijas mērogā. Viņi spēj cīnīties tādā līmenī, kas ir priekšnoteikums, lai makus un seifus atvērtu ne tikai reklāmā ieinteresēti Latvijas privātā biznesa pārstāvji. „Aprilia” gadījums to pierāda. Tātad
abu konkrēto sportistu Dakaras turpmākai karjerai, mūsuprāt, šobrīd visvairāk trūkst jēdzīgs menedžments.
Taču vienā ziņā gan Jānim Gaigalam var piekrist. Runa ir par frāzi: „Vēlamies sagaidīt, kad valsts beidzot definēs finansējuma principus tehniskajiem sporta veidiem.” Tiesa, visticamāk, Gaigala domātais, to sakot, atšķiras no „AutoMedia.lv” izpratnes.
Padomju laikos („AutoMedia.lv” nebūt nejūsmo par politisko sistēmu, bet bija tolaik arī labas lietas), valsts finansējums sportam, mūsuprāt, tika dalīts krietni vispusīgi saprātīgāk. Proti, atbalstu saņēma ne tikai vieglatlēti, slēpotāji, dažādu bumbas spēļu u.c. meistari jeb, īsāk sakot, par tautas sporta veidiem iesaukto veidu pārstāvji. Atbalsts bija arī krietni sazarotajam tehnisko sporta veidu lokam. Interesanti, ar ko gan valsts funkcionāru izpratnē, kardināli atšķiras, piemēram bobslejs, kam ir valsts finansējums, bet kas arī ir dārgs, pēc būtības tehniskais un plašām masām faktiski nesniedzams sporta veids.
Ja pavērojam kaut vai Latvijas autorallija norises, tad redzams, ka šī motorsporta veida sacensības klātienē pulcē vairāk līdzjutējus nekā Rīgas „Dinamo” hokeja mači. Turklāt just līdzi rallijam, nereti lietū vai sniegā, karstumā vai aukstumā, nav tas pats, kas komfortablos apstākļos ar alus kausu sēdēt arēna „Rīga” tribīnēs vai mājās pie televizora. „AutoMedia.lv” nevēlas aizvainot hokeja cienītājus (arī rallija trasēs neiztiek bez alus un ne tikai), taču iepriekš izteiktais salīdzinājums ļoti labi parāda, ka plašām masām interesē arī tehniskie sporta veidi. Un
ja beidzot no valsts puses nekas netiks darīts, lai veicinātu to izaugsmi, tad, visticamāk, nebūs mums ne nākamo dambju, ne karamiševu, bujānu, zēbergu, ne vinteru,
kuri spētu cienīgi startēt Eiropas un pasaules līmeņa tehnisko sporta veidu sacīkstēs. Un nebūs kam ļaut Latvijas līdzjutējiem būt lepniem par savējiem, kuri arī tur godā celtu Latvijas karogu.
Tiesa, „AutoMedia.lv” uzskata, ka tehnisko sporta veidu attīstībai pirmām kārtām valsts līdzekļi jāvirza nevis kādam ar pašreizējiem spīdekļiem saistītam konkrētam projektam, bet bērnu un jaunatnes līmenī. Tāpat kā jebkurā citā sporta veidā, ja vēlamies radīt sistēmu, kas ļauj atrast labākos talantus un palīdz tiem izaugt par augsta līmeņa sportistiem. Citādi iznāk, ka tehniskajos (pie pašreizējā valsts finansējuma „bardaka”, diemžēl ne tikai) izteiktāk nekā citos sporta veidos ienāk vien gandrīz bagātu ļauzu atvases, kuru vecāki to var atļauties, bet, iespējams, daudzi potenciāli talantīgākie paliek aiz borta.
Loading ...
