Kopš trešās paaudzes „Opel Zafira”, kas nu jau saucas „Zafira Tourer”, debijas „AutoMedia.lv” rīcībā ir pabijušas divas šī modeļa automašīnas. Pirmā bija komplektēta ar dīzeļmotoru, bet otrā ar 1,4 litru benzīna turbomotoru. Otro ne tikai izmēģinājām paši, bet devām pabraukties arī mūsu „tautas espertiem”. Tāpat kā iepriekš – gan šai rotaļā jau agrāk iesaistītiem, gan tādiem, kam piedāvājums izmēģināt „Zafira Tourer” uzkrita pēkšņi „kā sniegs uz galvas”. Iespaidi – kā allaž dažādi un bieži pretrunīgi. Cits dziļāks un kompetentāts, cits skolnieciski jūsmīgs un virspusējāks. Bet visi patiesi un cilvēciski.
ALDIS STRAZDIŅŠ: kantrī grupas „Sestā jūdze” bundzinieks; autovadītāja stāžs 25 gadi, pašreiz lieto 2003.gada „Chrysler Town Country”, bet izmēģināt „Zafira Tourer” galvenokārt tika lūgts, jo agrāk izmantoja iepriekšējās paaudzes „Zafira”.
Salīzinot ar iepriekšējo „Zafiru”, uzreiz redzams, ka daudz vairāk ir piestrādāts pie dizaina. Gan eksterjerā, gan interjerā. Arī salona izpildījuma kvalitēte ir jūtami uzlabojusies. Nav vairs tipiskās opeļa sajūtas. Viss akurāti nostrādāts, priekšējais panelis atstāj ļoti harmonisku iespaidu, salonā daudz interesantu detaļu un ir lieliski priekšējie sēdekļi. Zinu, ka tagad tiek praktizēts lielākus atmosfēriskos benzīna dzinējus aizvietot ar mazākiem turbomotoriem. Te uzskatāmi jūtams, ka 1,4 litru turbo ir pat vairāk nekā pietiekams svarā nebūt ne vieglam automobilim. Starta uzrāviens labs, dinamika gaitā arī. Tiesa, aizdomājos par to, vai mazlitrāžas motoriem būs pietiekama ilgmūžība un arī par to, ka gan jau ar turbīnu apgādāts spēka agregāts būs kaprīzāks ekspluatācijā. Tātad, jautājums par to, kādā stāvoklī šāda „Zafira” nonāks tā saucamajā otrreizējā tirgū.
Iepriecināja, ka jaunajai „Zafirai” ir ievērojami uzlabojusies pārskatāmība priekšējo jumta balstu zonā. Tāpat kā ieprieksējai ir dubultie balsti ar trījstūra lodziņu, bet redzamība daudz labāka nekā iepriekšējam modelim. Iepatikās panorāmas vējstikls. Tagad tādi nav retums, bet „Zafira” piesaista ar to, ka pēc patikas un vajadzības augšējai stikla daļai var aizvilkt priekšā „aizkaru”. Arī vidējās rindas sēdekļu transformācijas iespējas ir pavairojušās, bet divi papildu krēsliņi joprojām elementāri viegli uzstādāmi un nolaižami. Šī „Zafira” ir vēl vairāk piemērota biežai vajadzību maiņai starp pasažieru ērtībām un dažādu mantu vadāšanu. Žēl vienīgi, kā gudrā sēdekļu sistēma ir laupījusi vietu rezerves ritenim, jo mūsu ceļos braukt bez tā tomēr nav ieteicams.
ARTŪRS SVIRIDOVS: LR Ārlietu ministrijas Valsts protokola speciālists; autovadītāja stāžs 5 gadi, personīgais auto 2006.gada „Hyundai Coupe”.
„Zafira” sķiet piemērots auto ģimenes izbraucieniem. No iekšpuses visnotaļ ietilpīgs, kaut arī no ārpuses tā nemaz neliekas. Manuprāt derēs arī garākiem izbraucieniem nekā bērnu izvadāšanai pa skolām vai bērnudārziem.
Gaitā stabils, braucot arī pa nelīdzeniem ceļiem. Priekšējā vējstikla dizains ir ļoti intererants un ļauj baudīt rudens lapu krāšņumu. Iekāpjot mašīnas salonā likās nedaudz mulsinoši, ka apkārt ir tik daudz dažādu pogu gan uz paneļa, gan uz stūres. Iznāk mazliet raibi, bet kopumā, tuvāk iedziļinoties, visas sakārtotas loģiski un parocīgi.
Izņēmums ir atpakaļskata spoguļu regulēšnas poga. Salīdzinot ar man iepriekš pazīstamajām „Opel” markas mašīnām, šī likās daudz praktiskāka. Aizmirsās pat visi jociņi, ko ikdienā dzird par „Opel” mašīnām.
Iepatikās auto arī no ekonomiskā viedokļa, ņemot vērā, ka tai ir 6 ātrumi un neitrālajā apstājoties motors pats izslēdzas, pieņemu, ka makā katru mēnesi paliktu vairāk naudas nekā bez minētajām lietām.
AGITA ZARIŅA: Rīgas Stradiņa universitātes 3.kursa studente; autovadītājas stāžs trīs gadi; personīgā auto vēl nav, nereti stūrē tēva 2007.gada „Ford Focus” un drauga 2006.gada „Hyundai Coupe”.
Auto eksterjers pievilcīgs, to tādu droši vien padara izteiktās priekšējo lukturu formas, kas rada salīdzinoši maza auto iespaidu, lai gan „Zafira” nebūt nav maza. Salons no iekšpuses vairs tik mazs neliekas, jo priekšējais panelis ir ļoti garš, priekšējais stikls liels un tālu atvirzīts.
Priekšējie krēsli masīvi – katrā ziņā vietas pietiekami daudz. Salonā jutos tā, it kā atrastos kosmosa kuģī, it īpaši tad, kad atklāju laukumu, kur priekšējais vējstikls iestiepjas jumtā.
Priekšējie sēdekļi testa laikā šķita ļoti ērti. Jautājums, vai garākos izbraucienos arī būtu tāpat. Patīkami, ka auto ir viegli vadāms un stūrēšanā precīzs. Asus līkumus lielākā ātrumā var izņemt bez problemām, pat braucot pa slapju un slidenu meža ceļu. Ļoti patika, ka tanī pat laikā „Zafirai” piemīt līgana braukšanas maniere, jo bedres praktiski nejūt. Arī braukšana pa bruģi ar „Zafiru” nespēja izjaukt komfortu.
Vienīgais, par ko gribējās sūdzēties, ir mašīnas jauda. Manam raksturam vairāk atbilstu spēcīgāks motors. Varbūt apsvērtu šī auto iegādi, ja man būtu ģimene, kad svarīga būtu vienlaikus gan ekonomija, gan mašīnas salona izmēri un ietilpība.
ANDREJS LOHMANOVS: uzņēmējs, SIA „Taka M” valdes priekšsēdētājs; autovadītāja stāžs 24 gadi; personīgais auto 2006.gada „BMW 530d xDrive”, ģimenē tiek izmantots arī 2004.gada „Renault Megane”.
Dizains interesants. Neredzēts un tādēļ oriģināls liekas priekšdaļas risinājums ar sapludināto pamatluktura bloku un miglas lukturi. Skaistas formas sānskata spoguļi. Salīdzinoši masīvajā aizmugurē neproporcionāli mazi izskatās lukturi. Auto nav zems, taču priekšējā bampera „lūpa”, šķiet, ir jūtami zemāka nekā auto kopumā. Man ir bažas, ka būs traucēta pārgājamība vai uz apmalēm bamperis tiks vienkārši lauzts.
Motors no zemiem apgriezieniem īsti ceļ tikai pirmājā pārnesumā. Otrajā un trešajā labs paātrinājums sākas tikai ap 3000 apgriezienu diapazonā. Esmu pieradis pie straujākas dinamikas. Lai gan, jāatzīst, ka vairumam ļaužu šī „Zafira” arī dinamikas ziņā gan jau būs pilnīgi pietiemama. Pieļauju, ka motora dinamika būs atkarīga no braucēju skaita. Toties „Start/Stop” sistēma nudien darbojas gandrīz nemanāmi un tas ir patīkami. Bremzes visumā spēcīgas, taču reizē maigas, jo bremzžu pedālim ir pārāk garš tukšais gājiens, līdz tās sāk iedarboties. Viegla un saprotama vadāmība, plašuma iespaids salonā, lai gan auto nebūt nav liels. Tās ir lietas, kas piesaista.
Pa labu asfaltu auto ir salonā kluss, taču bedrēs dzirdami blakus trokšņi, īpaši salona aizmugures daļā. Man mazliet traucē pārredzamība un gabarītu kontrole. Iespējams, ka var pierast, bet tādā īsā izbraucienā esmu priecīgs, ka mašīnai ir parksensori. Apgalvot nevaru, bet pēc virspusējas apskates šķiet, ka salons ar laiku kļūs skaļāks, jo ir liels priekšējais panelis, bet materiāli, īpaši vējstikla tuvumā nav augstvērtīgi.
Septiņu sēdvietu risinājums ir parocīgs un viegli manipulējams, lai gan vieta trešajā rindā iznāk tikai maziem bērniem un pusaudžiem. Pieaugušais tur gribēs sēdēt tikai bezizejas situācijā. Arī otrā rinda nešķiet īpaši vilinoša, jo sēdekļi ir tādi plakani un plāni ,taču transformācijas iespējas ir ļoti atzīstamas un tas vairo auto pielietojuma iespējas. Kopumā tāds ergonomisks ģimenisks auto ar interesantu, bet gan jau viegli ievainojamu stiklotu jumtu.
JUTA BRICE: datorprogrammētāja; autovadītājas stāžs nepilni 10 gadi; Ikdienas auto 1996.gada „Honda Prelude” un 2000.gada „Mazda Premacy”.
Man kā braucējai, kura ikdienas priekam rūcina plakanu sportisku mašīnu, bet, praktiskuma dzīta, ģimenes braucienos čunčina arī ar lēnīgāku un apaļīgāku auto, „Zafira” šķita kā pa druskai labumu no abām pasaulēm – žiperīga un interesanta no skata, turklāt tajā noteikti satilpst neliels dīvāns vai draugu pulciņš.
Man tīri labi patīk „Zafiras” pokemona seja. „Zafira” salīdzinājumā ar it kā vienas klases manu „Premacy” no ārpuses liekas teju milzīga. Salons dizaina ziņā ir iespaidīgs – panelis glīts, it īpaši man patika, ka mērinstrumentos papildus ierastajai rādītāja bultiņai projicējas punktiņš, kas precīzi norāda gan ātrumu, gan motora apgriezienus. Sīkums, bet kāds efekts!
Visādi citādi – ļoti daudz visa kā, skaistuma pat drusku tā kā par daudz – spīguļi un gropītes, kur sabirt „Statoil” maizīšu drupačām. Par lietotāja interfeisu pirmais iespaids tāds, ka pogas pamatā atrodas pareizajās vietās, kas beigu beigās ir galvenais. Bet viss nobāl uz panorāmas vējstikla un uzkrītoši ērto sēdekļu fona. Sēdekļi ir ne tikai ļoti ērti, bet arī sportiski. Jestros līkumos nebūs jāapskaujas ar paroci, lai neizkristu no sēdvietas. Interesanti, ka vējstikls ar vieglu rokas kustību pārvēršas par panorāmas logu un visiem garāmbraucošo autobusu pasažieriem ir iespēja novērtēt „Zafiras” vadītāja pauri no augšas, bet pašiem „Zafirā” braucošajiem ļauj naktī skaitīt zvaigznes. Iespaidīgi, bet godīgi sakot ne pārāk jēdzīgi, jo, vismaz mazāka izmēra cilvēkam, redzamība – ar jumtu vai bez – nav tā labākā, ko gadījies baudīt. Traucē gan garā palodze gan jumta balstu trijstūris. Lai par maz neliktos, mašīnas jumtā pieejama vēl arī panorāmas lūka ar elektrisko slēdzi.
Par braukšanu – visu cieņu – spēka pietiek un pāri paliek. Pieminēšanas vērts ir tas, ka šai „Zafirai” ir arī sporta un „Tour” režīmi, kas ietekmē braukšanas apstākļus. Man droši vien vajadzīgs ilgāks adaptācijas laiks, lai aptvertu, kā salīdzinoši ar tik lielu un augstu auto var braukt sportiskā režīmā. Mani sajūsmina tas, ka mašīna pati ļoti neuzkrītoši slāpē un iedarbina dzinēju pie krustojumiem. Bet kā „inženierim” ir daži jautājumi par lietderību – proti, vai nevar gadīties tā, ka pati ieslēgšanās dažreiz patērē vairāk, kā dīka 10 sekunžu pastāvēšana pie krustojuma. Man šķiet, ka „Zafira” ir laba izvēle tiem, kam viendien vajag 7-vietīgu busu, citu dienu – vadāt bosu, vēl citu – braukāt ar bērniem pa pulciņiem. Bagāžas nodalījums spēj izstrādāt brīnumu lietas – paraujot divas cilpiņas uzrodas divas papildu sēdvietas. Turklāt pēc skata normālas! Tiesa, ar pietiekami mazu vietu kājām, lai „Zafirai” nenāktos kļūt par populārāko tusētāju izvadātāju. „Apgāžot” vidējo sēdekli „uz mutes”, var iegūt glītu paroci starp diviem otrās rindas pasažieriem. Un nevis šādu tādu, bet pilnībā iekļaujošos kopēja interjerā. Pilnai laimei „Zafirai” ir vēl arī iebūvēts veloturētājs.
Kopumā cienīga, glīta un neticami praktiska mašīna-transformers ar dažādiem īpašiem bonusiem. Sliktā ziņa ir, ka par visu ir jāmaksā. Pat neredzot cenrādi, ir skaidrs, ka šis nav budžeta auto.
RITA POIKĀNE: Latvijas hidroekoloģijas institūta zinātniece, kīmiķe; autovadītāja stāžs vairāk nekā 15 gadi; personīgais auto 2003.gada „Toyota Corolla”.
Man kā sievietei patika, ka sajūga un bremžu pedāļa nospiešana neprasa piepūli. Stūre arī nav smaga un veikt manevrus ar „Zafira” ir viegli. Arī ātrumkārba slēdzas viegli un saprotami. Šajā auto ir visāda lietiņas, kas var aizvirzīt vadītāja uzmanību prom no ceļa situācijas kontroles. Visvairāk jau panorāmas jumts, jo gribas lūrēt apkārt. Taču arī viduskonsoles vairākstāvu uzbūve, kad kaut kas jāatrod, var traucēt braukt. Nebiju iepriekš braukusi mašīnā, kam ir „Start/Stop” sistēma. Saprotu racionālo pusi, bet mani tā mazliet kaitina. Gan jau varētu pierast. Priekšējā sēdekļa sānu pacēlumi man īsti nepatīk. Tāda sajūta, ka kāds stingri sakampis un nelaiž vaļā. Esmu radusi sēdēt brīvāk. Toties, manam nebūt ne sīkajam augumam ir pietiekama vieta kājām.
Sēdeklim un stūrei ir visai plašas regulēšanas iespējas, bet… visērtākajā sēdpozīcijā un parocīgākajā stūres stāvoklī ir traucēta mērinstrumentu laba saskatīšana. Bet tā gan jau ir tikai mana individuāla problēmiņa. Neskatoties uz to, ka neredzu auto priekšgalu, gabarītus jūtu labi, bet man nepatīk divstatņu jumta balsti. Tie agrūtina redzamību perifērajā redzes laukā un to es uztveru kā mīnusu. Patika „Opel” piedāvātā rotaļa ar trim braukšanas režīmiem. „Sport” atšķirību var sajust uzreiz, bet „Tour” īpašās sajūtas noķert ir grūtāk. Saprotu, ka par visu jāmaksā, bet tādas palīgsistēmas kā, piemēram, parkošanās asistents, logu tīrīšanas sensors ļoti atvieglina vadītāja dzīvi. Patīk arī adaptīvās gaismas un pārsteidz kopējais apgaismojuma spilgtums. Efektīgi. Ievēroju, ka ir zems priekšējais bampers. Tādēļ bažas, ka uz apmalēm to var ātri sabojāt.
Viegla un patīkama vadāmība uz dažādiem ceļiem un samērā līgana gaita pat uz diezgan slikta ceļa. Salona pārveidojumos mazpieredzējis cilvēks var pat apjukt. Vidējā rindā katrs krēsls atsevišķi braukā pa sliedītēm, arī salokās atsevišķi un tad vēl tās divas papildu vietas… Un tomēr visa šī saimniecība ir salīdzinoši viegli manipulējama. Ietilpība un salona transformācijas iespējas, manuprāt, „Zafiru” padara par ļoti piemērotu ģimenes auto. Tiesa gan, salīdzināt ar līdzīgiem auto nevaru, jo nav šādas pieredzes.
TOMASS VĪTOLBERGS: datorspeciālists-„brīvmākslinieks”; autovadītāja stāžs 13 gadi; pašlaik personīgais auto 1998.gada „VW Golf IV”, darba auto 2007.gada „Peugeot Boxer”.
Panorāmas vējstikls un pogām pārsātinātais priekšējais panelis rada divējādas sajūtas – pirmā, ka braucu kabrioletā, tikai vējš nez kāpēc nepūš, otra, ka sēžu nevis parastā māšīnā, bet tādā kā nelielā kosmosa kuģī. Superīgs risinājums ir tas, ka mērinstrumentu panelī rādītāju bultiņu galā līdzi kustas sarkans punktiņš, kas mirklī ļauj ļoti precīzi ieraudzīt gan ātrumu, gan motora agriezienus. Lieliski! Salīdzinājumā ar manu „VW” patīk arī „Opel” mērinstrumentu paneļa apgaismojums. Balta „ambiente” gaisma, sarkani indikatori – pietiekami efektīgi, bet neuzbāzīgi.
Patīk sajūgs – neprasa faktiski nekādu adaptāciju. Motors elastīgs, taču straujāk akcelerējoties ar ceturto un piekto pārnesumu no nosacīti zemiem apgriezieniem jūtama tāda kā minimāla raustīšanās. Toties sestajā pārnesumā var dudināt arī ar 58 km/h un mēreni paātrinoties pat neprasās pārslēgties zemāk. Interesanta ir spēle ar braukšanas režīmu maiņu. „Sport” ir emocionāli asāks, arī mirkļa paātrinājums ir straujāks, taču saprotu, ka kopumā jau auto nekļūst ātrāks. Arī ar auto stabilitāti, šķiet, viss te ir kārtībā. Pie 100 km/h paraustam stūri, auto sazvalstās, bet mēreni un, stūri atlaižot, gaita ātri izlīdzinās. Bremzes gan te nav tās labākās. Efektīgas, taču mazinformatīvas.
Saskatu lielu atšķirību sēdekļos. Priekšējie ir pamatīgi – ergonomiski un ar teicamu sānu atbalstu, bet otrajā rindā ir plāni un ne visai ērti. Trešā rinda, manā skatījumā, vispār ir pilnīgi nevajadzīga lieta šādas klases automobilim. Turklāt, visa sēdeļu saimniecība aiz pirmās rindas, lai būtu daudzfunkcionāla un viegli transformējama, pēc konstrukcijas ir iznākusi visnotaļ sarežģīta. Vidējais sēdeklis, piemēram, veidots no daudziem atsevišķiem elementiem, kas, protams, rada daudz lielāku skaņu rezonansi nekā viengabalaināks iztrādājums. Šķiet arī tīrīt šo salonu būs visnotaļ apgrūtinoši, Salīdzinoši daudz vairāk vietu, kur sakrāties visādiem gružiem un netīrumiem. Tāpat „Opel” ir pārcenties ar viduskonsoles meistarošanu. Pilnā aprīkojumā trīs stāvos pieejama gan kaste-elkoņbalsts, gan glāžu turētāji, gan bokss pašā dibenā, taču to visu lietot nav īsti ērti. Augšējie līemeņi traucē piekļūt zemākajiem. Nu nevarēšu es tikt pie apakšējā boksā iemestas garāžas atslēgas, ja izbīdīts glāžu turētājs ar kafijas krūzītēm!
Ar manu 1,86 cm augumu, „Zafira” man šķiet mazliet par šauru vadītāja ceļgalu zonā. Labais ceļgals visu laiku spiežas pie viduskosoles. Prātā uzreiz iešaujas doma, ka, pērkot šādu auto otreizējā tirgū, nevarēs „iegrābties” stipri sistā un pavirši sataisītā. Lielais stikla jumts, kas, protams, ir dārgs elements, šādus trikus vienkārši nepieļaus. Ieskatoties zem motora pārsega, iepriecināja atziņa, ka lampiņu nomaiņa un pat daudz sarežģītākas lietas tehniskam cilvēkam ļauj iztikt bez servisa apmeklējuma. Viss ir viegli pieejams, izņemot ģeneratora siksnas maiņu.
EGĪLS IVANOVS: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Īpašumu apsaimniekošanas nodaļas vadītājs; tiešais darbs saistīts arī ar bibliotēkas autotransporta ekspluatāciju; autovadītāja stāžs ap 30 gadi; augums 189 cm; izmanto 2002.gada „Toyota Avensis 2,0i”.
Man šķiet, ka jebkura jauna mašīna, kas nāk iepriekšējā modeļa vietā, liekas smukāka nekā vecā. Izņēmums nav arī „Zafira Tourer”, turklāt šim auto, manuprāt, ar svaigiem dizaina risinājumiem ir vairāk objektīvu iemeslu patikt nekā vienam otram citam jaunajam modelim. Starp dizaina odziņām minēšu priekšējo pamatlukturu un miglas lampu vizuālo sapludinājumu loku formā, kā arī panorāmas vējstiklu-jumtu ar bīdāmu necaurspīdīgo daļu, kas „nospēlē” gan eksterjerā, gan interjerā.
Manā skatījumā „Zafira Tourer” ir paradzēta ģimenēm ar bērniem un tāliem pārbraucieniem. Kluss motors, plašs un kluss salons, vadāmība, kas neliek nekam speciāli pievērst uzmanību. Priekšā, kur parasti sēž ģimenes pieaugušie, ir ļoti ērti sēdekļi. Man aptika, ka sāndurvīs priekšā ir plati elkoņu balsti un starp sēdekļiem ir bīdāms bokss-rokas balsts, kas ļauj atpūtināt rokas ilgākā braucienā. No vadītāja vietas ir laba pārredzamība, tanī skaitā veiksmīgi ir izveidots trijstūra lodziņš priekšējo jumta statņu un durvju salaidumā. Ir gadījies sēdēt līdzīgās mašīnās, kam šis risinājums nav tik veiksmīgs un redzamība, piebraucot pie krustojuma, uz sāniem ir sliktāka.
Ļoti patīk modernās vadītāja palīgsistēmas, piemēram, parkošanās asistents, brīdinājums par tā saucamajā aklajā zonā atrodošos auto. Zinu, ka tādas sistēmas ir arī citiem auto, taču labi, ka arī „Zafira” nav apdalīta. Ļoti palīdz mērinstrumentu panelī papildus spidometra bultiņai digitālā formātā attēloti ātruma rādījumi. Man nebija gadījies līdz šim braukt auto, kam ir tagad modē nākusī start/stop sistēma. Motora noslāpšana, apstājoties krustojumā, nepieradušu mulsina, bet es novērtēju gan degvielas ekonomiju, gan klusumu salonā piespiedu apstāšanās laikā.
Platie sliekšņi liks uzmanīties, lai dubļainā laikā nonosmērētu bikses jeb garāka mēteļa stūrus. Neesmu sajūsmā, ka mašīnā nav rezerves ritenis. Nu kaut vai tā saucamā „tablete” būtu bijusi, jo mūsu dangainajos ceļos risks sasist riepu ir liels, bet līdz servisam nebūs kā tikt. Cik zinu, tad, izmantojot putu remontkomplektus, riepa vairs nav labojama. Arī evakuatora jeb palīdzības dienesta izsaukšana izmaksā dārgāk nekā riepas salabošana.
Pie plusiem gribu pieskaitīt „Zafira Tourer” vidējās sēdekļu rindas plašās un ļoti vieglās transformācijas iespējas, lai gan no komforta viedokļa, šie sēdekļi nebūt nav tik ērti kā priekšējie. Simpatizē arī tas, ka vajadzības gadījumā „Zafirā”var pārvest septiņus cilvēkus, bet paliekot divatā, var aizvest diezgan palielas mantas. Kaut vai ledusskapi, piemēram.
Testētās „Opel Zafira Tourer Cosmo” 1,4T 6AT cena no Ls 17 541
„Opel Zafira Tourer” 1,4T 6AT tehniskie rādītāji (ražotāja dati)
| Garums (mm) | 4658 |
| Platums bez spoguļiem (mm) | 1884 |
| Augstums bez reliņiem (mm) | 1685 |
| Riteņu garenbāze (mm) | 2760 |
| Bagāžas nodalījuma tilpums (l) | 710/152 (ar trim sēdekļu rindām) |
| Pašmasa (kg) | 1703 |
| Pilna masa (kg) | 2320 |
| Apgriešanās rādiuss (m) | 11,4 |
| Motors | 1,4 l turbo (1362 cm³)maks. jauda 140 Zs no 4900 līdz 6000 apgr./min.maks. grieze 200 Nm no 1850 līdz 4900 apgr./min. |
| Atgāzu emisiju klase | Euro V |
| CO2 emisijas (g/km) | 158 |
| Degviela | Benzīns E95 |
| Maksimālais ātrums (km/h) | 200 |
| Dinamika 0-100 km/h (s) | 10,8 |
| Degvielas patēriņš (l/100 km) | Pilsētā – 8,8Uz šosejas – 5,5Jauktā režīmā – 6,7 |
| Velkošā ass | Priekšējā |
| Ātrumkārba | 6 pakāpju manuālā |
| Stūres pastiprinātāja tips | Elektrisks |
| Balstiekārta | Priekšā neatkarīgā „McPherson”Aizmugurē neatkarīgā |
| Bremzes | Priekšā ventilējamas diskuAizmugurē disku |
Loading ...
