Ar man mazliet neskaidru motivāciju „Opel” struktūra Ungārijā uz Latviju žurnālistu testiem nupat atsūtījusi aktuālo kompakto ‘karsto hečbeku’„Astra OPC”. Pie „Astra OPC” stūres nebiju sēdējis kopš nu jau tālās 2012.gada nogales, kad „Astra J” paaudzei OPC mašīna tikai piepulcējās. Lai arī šobrīd argumenti šādam testbraucienam, kā jau minēju, man īsti skaidri nav, pie stūres šim „velnēnam”, patīkamu atmiņu mudināts, sēdos ar prieku…
Pirmkārt, 2015.gada nogalē tautās izgāja jau nākamā – „Astra K” paaudze (piecdurvju hečbeks un universāls). Otrkārt, trīsdurvju versija un attiecīgi jaunā „Astra OPC” vēl nav izlaista. Tad kāpēc jāpievērš uzmanība vecajai?
Varbūt tādēļ, ka „Opel” esošā tirdzniecības struktūra vēlas atgādināt, kādas ‘odziņas’ izripoja no sporta mašīnu nodaļas Opel Performance Center cehiem, jo nav īstas skaidrības, kas notiks pēc šogad īstenotās „Adam Opel AG” pārdošanas francūžiem. Lai nu kā tur būtu, iespēju ‘izgāzt’ ar, iespējams, vissportiskāko no „Opel” sērijveida mašīnām garām nelaidām.
Kas mainījies pa sešiem gadiem?
Dizaina ziņā, izmaiņu… laikam nav. Sorry, gandrīz nav, jo šaurajā radiatora restē „Opel” logotips tagad balsta mazliet citādu dekoratīvo elementu un, ja nekļūdos, ļoti, ļoti minimāli, saglabājot veco formu, ir pamainījies aizmugures optikas zīmējums. Tas nudien viss, ko ievēroju.
Arī zem dzinēja pārsega izmaiņu nav. Tas pats 206 kW jeb 280 Zs 2,0 litru turbodzinējs, kas jau „Astra J OPC” starta brīdī nebija nekāds jaunums. Balstiekārta, lai arī ātrumam un lielām centrbēdzes slodzēm speciāli pieregulēta, joprojām kā pagājušās paaudzes „Astra GTC” – priekšā HiPerStrut priekšējā piekare (citām „Astra” ir parasta McPherson), aizmugurē tā sauktais Vata stienis. „OPC” atšķirība ir ierobežotas berzes diferenciālis, bet tas jau tur bija arī 2012.gadā. Plus vēl ‘īsā’ stūre ar hidraulisku pastiprinātāju, bet arī tas viss jau bija.
Braukšanas kaifs ar gadiem nav zudis
„Astra OPC” bija un joprojām ir kaifīgs braucamrīks.
Ar „OPC” nav bail traukties krietni virs 200 km/h. Tā luksoforu krustojumos ļauj rādīt ‘garu degunu’ sešcilindru braucamrīkiem. Tā, neskatoties uz zināmu vadāmības prognozējamību, ļauj braukt azartiski. Tā stūrējas tik precīzi, ka laikam pat ‘blondīnes’ ar šo auto spēs braukt visnotaļ ātri, bet meistars varēs ‘gāzt’ teju rallija režīmos.
Tai protams ir pacieta piekare, bet ne tik ļoti, lai apgrūtinātu garākos braucienos. Mēs diskomfortu īsti nenoķērām, veicot teju 1000 km. Nevajag vienīgi pārspīlēt ar riepām. Mūsu ceļiem, ja „Astra OPC” būs arī ikdienas auto, nevajag 20 collu ratus ar attiecīgi plānām gumijas ‘šaibām’, jo tādas var viegli pārsist kādā asfalta bedrītē un uz grunts seguma auto sāk ‘peldēt’. Jāapauj „Astra OPC” mazliet ikdienišķākās ‘čībās’.
Nu nevarēju noturēties ar „Astra OPC” nepaplosījies. Godīgi atzīšos, brīžiem braucu agresīvi, brīžiem arī ātrāk, kā to drīkst saskaņā ar noteikumiem. Degvielas patēriņš gala beigās bija 9,2 litri uz 100 km. Kas pieraduši pie pieciem sešiem litriem, gan jau plsīs matus’… Bet, par kaifu, ko „Astra OPC” man dāvāja, tas nudien nav daudz.
Varbūt ir vērts?
Kā jau tika minēts, īsti nav skaidrs, kas notiks ar „Opel” nākotnē. Ierindas modeļos ienāks fraču garša un pildījums. Piemērs jau ir – kaut vai mazais krosovers „Opel Crossland X”, kas ir „Peugeot 2008” svešās drēbēs. Trāpa vienā nišā ar „Mokka X”, kam pēc dažiem gadiem laikam paredzēts noiet no skatuves.
Vai pie jaunajiem saimniekiem vēl ilgi pastāvēs Opel Peformance Center? Vai „Astra K” maz iegūs OPC versiju? Uz šim jautājumiem atbilžu pagaidām nav.
Toties vēl ir iespēja iegūt klasiski sportiski skaistu „Astra J OPC”, kas turklāt ir viens no spējīgākajiem ‘karstajiem hečbekiem’. Protams, par 31 tūkstoti eiro var nopirkt teju divas ierindas astriņas, taču nekad neko tādu kā OPC, jo arī citu ražotāju kaujinieciskās mašīnas maksā aptuveni līdzīgi.
Loading ...
